19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Mēs kā vecāki vienmēr saviem bērniem esam vēlējuši tikai to labāko, lai viņi būtu mīlēti, laimīgi, paēduši, apģērbušies, ar labu izglītību, kopumā apmierināti ar dzīvi, taču ceļš līdz šim visam ir visai grūts. Ceļu, kurus dzīve mums piedāvā ir ļoti daudz, taču kā izvēlēties pareizo virzienu, šo labāko mūsu katra bērniem nenodarot pāri nevienai no pusēm - ne mums, vecākiem, ne mūsu bērniem?
Nebija nemaz tik traki
Atceros, kā manā bērnībā vecāki šo ceļu, lielā mērā, izvēlējās priekš manis - izvēloties skolu, izvēloties man arī papildus mūzikas skolu, pati gan vēlējos dejot tautu dejas. Tam visam vajadzēja būt augstākajā līmenī - mācībās gan skolā, gan mūzikas skolā, atzīme zemāka par 6 jau bija slikti. Pati vēlējos dejot izcili dejukolektīvā, sanāca labi, bet neteikšu, ka tas bija viegli. Skola no 8:10 -15:40, vai arī 16:20, divas reizes nedēļā mūzikas skola 3 priekšmeti, divas reizes nedēļā arī tautiskās dejas pa 2-3 stundām dienā un plus vēl mājasdarbi skolai un mūzikas skolai. Taču ar to visu nekas nebeidzās - bija ikdienas mājas darbi - trauku mazgāšana, ik pa laikam ēst gatavošana visai ģimenei, mājas kārtošana, drēbju mazgāšana, dārza darbos palīdzība mammai un omei, kā arī no 14 gadiem jau brīvdienās strādāju, lai nopelnītu naudu sev. Toreiz tas viss nelikās tik traki, kā tagad to uzskaitot, kad pa galvu šaudās jautājums :"Pa kuru laiku, es to paspēju. Un vēl pat sanāca pa nakti pagulēt."
Mani vecāki neveda no mājas durvīm līdz skolai, mani neveda uz mūzikas skolu 18km, mani nesagaidīja no tautisko deju mēģinājuma....
Vai savējiem nenodarām pāri, domājot, ka nu manā bērnībā bija daudz grūtāk
Kādēļ to visu rakstu? Mani māc neziņa, vai saviem bērniem nenodaru pāri, vai tiešām ir tā, kā viņi man stāsta:"Mums skolā nevienam bērnam nav mājās jāmazgā trauki, jāpļauj zālīte ( ar stumjamo mašīnīti, ne iskapti), nav jālasa sakritušie āboli, nav jākārto māja, nav jāpalīdz dārzā, vai pie malkas." Vai tiešām mūsdienās pusaudži ir tik noslogoti? Vai mācoties no 8:20 - 15:40, paliekot vēl uz konsultācijām līdz 16:30, tad katru dienu pavadot treniņos vēl 1,5stundas un vakaros pie grāmatām 1-2 stundas pusaudzim ir krietni par daudz, lai spētu no viņa prasīt nedēļā 1-2 reizes nomazgāt traukus, sakārtot savu istabu un palīdzēt nedēļas nogalēs dārza darbos?
Bieži vien mēs, mammas, esam piekusušas un ļoti vēlamies, lai mūsu komanda - ģimene - mums piepalīdz ikdienas darbos, bet varbūt piekusuši viņi ir vēl vairāk, neka mēs?
Protams, skola nav darbs, tā daļēji mijas ne tikai ar piepūli un stresu, bet arī izklaidi, vai skolā ir tik pat nogurdinoši, kā mums darbā? Vai mājasdarbu no skolas puses ir par daudz? Cik pusaudzim no sava brīvā laika vajadzētu pavadīt pie grāmatām, projektiem, uzdevumiem, lai nebūtu par daudz? Cik daudz nodarbības ārpus skolas pusaudzim nav par daudz? Negribētos viņiem nodarīt pāri, bet negribētos arī, lai viņi visas rūpes un darbus "uzgrūž" tikai vecākiem, vai vecvecākiem. Neliekot darīt ikdienas darbus, mēs nespēsim nodrošināt ieskatu reālajā dzīvē, nespēsim viņus pilnvērtīgi sagatavot tā īstajai un lielajai dzīvei. Kā to sabalansēt? Ir varbūt kāds algoritms tam visam?
Pieļauju, ka ir gana daudz ģimeņu, kur bērniem nav savu ikdienas pienākumus un tiešām bērniem mājās nekas nav jādara. Īpaši tāpēc, ka dzīvojot pilsētā/dzīvoklī to mājās darāmo lietu jau nemaz tik daudz nav!
Jā, tādēļ jau arī man ir tā dilemma, jo vecāki caur darbu, caur noslogotību manī ir iemācījuši patstāvību, atbildību, to sapratu, kad sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem, lai arī pusaudžu gados daudz spurojos, dusmojos, kādēļ vasarā man jāstrādā siena laukā, kamēr vienaudži spēlēja volejbolu, vai peldējās. Vēlos bērniem dot daudz, bet baidos viņiem nodarīt pāri, sevi šaustot, vai tiešām tikai manējiem ir savi mazie darbi mājās, vai tiešām citās ģimenēs bērni tikai iet uz skolu, nodarbībām un mācās mājāsdarbus...
Ieklausies sevī un sapratīsi, cik, ko un kā.
Mūsmājās bērni iegūst patstāvību tad, kad viņi ir gatavi. Katram savs ātrums. Vecākais bērns, kurš vienmēr ar varu lauzies brīvībā, pirmās klases vidū pats sāka iet uz/no skolu, otrajā klasē pats brauca uz vienu no pulciņiem un tā palēnām, palēnām. Savu istabu liku kārtot jau maziņai, palēnām rūpes par kārtību savā istabā uzticot pašai. Šobrīd vadājam pa laikam no pulciņiem vēlos vakaros, jo tie beidzas pēc 20 un man (!) netīk, ka meita tik vēlu viena apkārt staigā.
Lēnām ir iemācījusies ēst gatavot un māju sakārtot.
Mazākais pieaug lēnāk, bet tāpat nav atbrīvots no savu mantu kārtošanas, savu reizi trauku mazgāšanas un misenes iznešanas.
Nav jau daudz to ikdienas darbiņu dzīvoklī dzīvojot.
Tāpat manējie zina, ka neizbēgams pasākums ir kartupeļu stādīšana, dārzeņu sēšana, dārza ravēšana, ražas vākšana, apkārtnes sakopšana, konservēšana manu vecāku mājās. Par to nav diskusijas. Un neviens jau nejūtas baigi pārstrādājies.
Tomēr, ja bērnam ir uzstāšanās vai pasākums pulciņā vai skolā, tad no lauku darbiem tajā reizē tiek atbrīvots.
Un manējie nečīkst, ka citi mājās neko nedara.