Pirmais mēnesis skolā nolauzts!

Jāsaka uzreiz – viegli nav! Joprojām diskutējam par to kāpēc jāpilda mājas darbi un kāpēc tas jādara rūpīgi. Joprojām mēdz gadīties pa lidojošam zīmulim vai dzēšgumijai, bet retāk.

Mazais skolnieks vēl nav pieradis pie slodzes, bieži pārrodas kašķīgs no skolas un pulciņiem un ceturtdienas uzskata par laimīgajām dienām, jo nav pulciņu un var dzīvoties pagarinātajā grupā. Tur mums dikti forša skolotāja, bērnam tīk apgūt jaunas prasmes un nodarbes!

Tad, kad esmu galīgi nokaitināta ar niķiem, stiķiem, tad izmantoju „neatļautos paņēmienus” – noņemu uz pāris dienām pieeju TV, viedtālrunim un datoram. Tā teikt no limitēta atļautā laika pāri nepaliek nekas! Interesanti, ka mazais skolnieks ļoti labi apzinās gan nodarījumus, gan sodu un to, ka mamma nepiekāpsies, pat nemēģina pierunāt!

Secināju, ka man joprojām riebjas dažas no mācību programmām (meita pirmā klasē gāja pirms gadiem 7). Dabas zinības un sociālās zinības – kur uzdevumi sākas ar tekstu „uzzīmējiet kopā ar vecākiem.....”. Zinu, zinu, ka vecāku iesaiste ir svarīga, bet reizēm man gribētos pateikt ko nejauku, īpaši brīžos, kad jāzīmē klases shēma – man, kā pieaugušajam, gribas to izdarīt kā nākas, bet es to nevaru, jo bērni staigā no klases uz klasi pa skolu un es nezinu kā iekārtots dabaszinību kabinets, nezinu cik solu ir klasē un kurā stūrī dzīvo durvis. Var jau kaut ko ar bērnu kopā sadarīt, bet tāds „ķep-ļep” variants vien sanāk. Nekas, nekas – vēl jau priekšā „projekti” kur vecāki sacenšas ar savu māku/spēju darbus smuki un krāsaini izprintēt!

Par izaicinājumu sagādāt uz pilsētas akmeņiem ozolzīles, kastaņus un herbāriju (man kādreiz mācīja, ka tas jāgatavo un jākaltē vismaz mēnesi) pat negribas muti dzesēt. Tā teikt – esiet radoši!

Varu palielīties – mans mazais skolnieks šodien pats bez mudināšanas izmācījās un sakrāmēja skolas somu! Esmu lepna!

Kā sokas Jums?