Man sāp kājiņa un nevar iet dejot

Vispirms jau sākšu ar to, ka ir bērni, kas ir ļoti droši jau no bērnu dārza un ir tādi, kas ir nedroši visu mūžu.

Katrīne sāka dejot jau 3.5 gadu vecumā un tautiskās dejas mums ir ikdiena. Bet arvien biežāk ievēroju, ka viņai ļoti patīk un arī padodās mūsdienu - ritma dejas. Izrunājāmies un nolēmām, ka jāpamēģina, ja patiks varēs dejot arī mūsdienu deju kolektīvā. 

Es gribu piebilst, ka neesmu no tām mammām, kas uzskata, ka bērnam visa diena jāsaplāno tā, lai nebūtu laika atpūtai, bet gribot negribot viņai nākas atrasties pagarinātajā grupā līdz 19.00. Tapēc plānoju viņas laiku, tā, lai bez spēlēšanās viņai būtu iespēja apmeklēt arī pulciņus.

Piirmais bija zīmēšanas pulciņs, kas mums ļoti patīk un šogad Katrīne to izvēlējās jau pati. Bija saruna par mūzikas skolu uz ko saņēmu striktu nē, toties par iespēju dziedāt korī viņa ir sajūsmā.

Tad nu tā, beidzot pienāca diena, kad bija jādodās uz dejošanu un es nevarēju viņai doties līdz uz pirmo mēģinājumu. Dienas laikā es saņēmu vismaz 10 zvanus, kuros tika stāstīts, ka viņa negrib dejot. Pēc baseina man tika paskaidrots, ka viņa esot sasitusi kāju un padejot nevarēs.

Sapratu, ka man nepieciešama palīdzība, piezvanīju vadītājai un izstāstīju situāciju, bija skaidrs, ka līdz mēģinājuma vietai viņa aizies, bet zālē neieies. Bez desmit piecos atskanēja zvans un raudulīgā balsī man tika pavēstīts, ka viņa ir pie zāles. Es strikti paliku pie tā, ka jāsagaida vadītāja un kopā ar viņu jāiet uz mēģinājumu, bet vakarā mēs parunāsimies, ja viņai nepatiks varēs vairāk neiet.

Kad es atbraucu no darba man pretī skrēja sajūsminātā meita un rādīja jaunos deju soļus un bija ļoti sarūktināta, ka mēģinājums ir tikai vienu reizi nedēļā. 

Kamēr bērni ir maziņi ir brīži, kad tomēr ir jāpasaka stingrāk, tas ir jādara, jo savādāk savas neizlēmības dēļ viņi atteiksies arī no tā, kas viņiem patīk.

Pēc mēnesās mūsu skolā sāksies badmintona treniņi. Katrīne visu vasaru labprāt to spēlēja ar mani pagalmā, zinu, ka bumba viņai nepatīk arī par citām sporta aktivitātēm viņa nav sajūsmā, tātad mēģināsim doties uz treniņu .

Es pirms runāju ar Katrīnu, vispirms skatos, kas ir tas, kas viņai patīk, kas padodās, tad mēs izrunājamies. Katrīne labi zin, ka, ja pulciņš ir izvēlēts, tad vismaz gadu tas būs jāapmeklē. Nekāda skraidīšana no viena uz otru nebūs. Nevajag baidīties mīļi, bet tomēr stingri reizēm pateikt vārdus, tas ir jādara, tas sevi attaisno. Kad es vakarā Katrīnei pajautāju, ja es nebūtu uzstājusi uz to, ka ir jāiet uz mēģinājumu, viņa pati aizietu? Viņa atbildēja "Nē". Šodien jau tika salikta soma rītdienas mēģinājumam....