Ko vēl pagūt iemācīties līdz skolai?

Mūsu ģimeni ir pārņēmis neliels stresiņš. Tāpēc, ka līdz skolai atlikušas vairs tik maz dienas, un arī tāpēc, ka vēl neesam sapratuši, kā turpmāk menedžēsim savas dienas pēc augusta.

Dēls vēlas turpināt apmeklēt savus pulciņus, arī jaunākā atvasīte apmeklē nodarbības ārpus bērnudārza. Pa vidu skolas mājas darbi, arī jāpagūst pašai paveikt mājas soli, pagatavot ēst, un pa vidu tam visam - nesajukt arī prātā. Viegli tas nebūs, jo rokas stiepiena attālumā nav mums omīšu vai citu radinieku, kas varētu palīdzēt izņemt bērnu no skolas, pārvest mājās. Tas nozīmē tikai to, ka būs jācenšas sarunāt ar darba devēju par iespēju veidot fleksiblu darba laiku, apvienojot atrašanos birojā ar strādāšanu no mājām. Cik tas būs vienkārši un cik pretimnākošs būs uzņēmums, pastāstīšu kādā no nākamajiem blogiem.

Kā otru no variantiem apsveru ideju vienoties ar kādu no kaimiņiem, kuri varētu piepelnīties un izņemt ik dienu mūsu bērnu no skolas. Šeit gan problēma - neviens no kaimiņiem neraisa tik lielu uzticēšanos.

Paralēli galvas lauzīšanai par laika menedžmentu, mēs cenšamies apgūt arī dažas prasmes, kas būs noderīgas skolā. Piemēram, kurpju šņorēšanu. Dārziņā vienmēr bija kurpes ar lipekļiem, bet tagad pēdējie sporta apavi bija šņorējami. Protams, ka bērnudārzā ar tādiem apaviem neauklēsies, tāpēc neatlika nekas cits, kā beidzot puikam iemācīties pašam aiziest kurpes. Kā tas sekmējās?

Izrādās, tas nemaz nebija tik grūti, galvenais ir atrast īsto metodi. Te neder bāršanās, parādīšana vienreiz, sakot, lai tagad turpina mācīties pats. Vajadzīga pacietība un pavisam mierīga balss. Dēls labu brīdi sēdēja, mēģināja, mēģināja, bet nekas nesanāca. Tad, kaut kur atmiņas nostūros, atcerējos, ka ir variants mācīt šņorēt apavus ar dzejolīša palīdzību. Tāpēc uz vietas izdomāju pati savējo par zaķa austiņām, kur viena austiņa paslēpjas aiz otras un ielien aliņā. Dzejolītis bezsakarīgs, taču galvenais, ka precīzi atspoguļo secību, kā jāvirza kurpju šņores, lai panāktu vēlamo rezultātu.

Pateicoties dzejolītim vienas dienas laikā māka sašņorēt kurpes bija rokā! Redzētu, cik laimīgs bija bērns. Viņš bija gatavs tagad pats šņorēt visu, visu, sākot ar apaviem, beidzot ar sporta biksēm un māsas matu lentām. Atzinīgi sev uzsitu uz pleca, jo , tātad, esmu bijusi pietiekami laba skolotāja.

Tagad esmu pieņēmusi vēl vienu izaicinājumu - iemācīt pazīt pulksteni. Pulksteni "parasto" nevis elektronisko. Jāteic, ka šis uzdevums ir daudz, daudz grūtāks, un patlaban nešķiet, ka nedēļas laikā ar to tiksim galā, bet galvenais ir apņemšanās.