Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Tā kā uz skolu bērni iet vieni un arī visu savu skolas darba dienu tur pavada bez vecākiem, mums nav īsti iespēja pārbaudīt un pārliecināties, vai viņi tur jūtas ērti, vai viņi tur ir pilnvērtīgi paēduši. Jo rezultātu - atzīmes, jau mēs redzam e-klasē, bet to, kas īsti notiek starpbrīžos un pusdienu laikā, nē. Pašlaik, kad skolās ir brīvpusdienas, ir izveidojies monopols, jo bērniem vairs nav iespēju izvēlēties, jo ir jāēd tas, kas viņiem tiek dots bez maksas un, piemēram, dēla skolā, bērni no skolas, kamēr notiek stundas, netiek izlaisti. Ja netīk skolas ēdiens, paēst ārpus skolas garajā starpbrīdī arī nav iespējams. Protams, tam, ka bērni netiek izlaisti no skolas, ir savi plusi. Mani lielie bērni ļoti bieži sūdzas, ka skolā pusdienas ir ļoti negaršīgas, lai arī vecāku sapulcēs klases audzinātāji apgalvoja, ka ēdiens ir garšīgs un arī viņi paši to ēd pusdienās.
Protams, ir daudz un dažādi normatīvie akti, kāda pārtika drīkst būt izmantota gatavojot ēdienu skolēniem un bērnudārzniekiem, bet, vai tādā kvantumā un par tādu cenu ir iespējams iekļauties, lai spētu pagatavot baudāmu ēdienu, lai tas būtu veselīgs, atbilstu visām normām un, lai no tā šis uzņēmums vēl spētu nopelnīt?
Man kā mammai ļoti interesē citu mammu viedoklis, ko Jūsu bērni stāsta par pusdienām skolā? Piemēram, mūsu dēlam klasesbiedrenei vienreiz šķīvī bija tārps, regulāri esot mati un ēdiens gana pliekans. Meita, lai arī ikdienā ēd visu "kas kust un nekust", par skolas ēdienu tikai saka "Fu, cik negaršīgs", ka to vispār neesot ēdusi, tādēļ vēlās pusdienas bauda kopā ar mani pie manis darbā. Varbūt ir atsevišķa skolēnu grupa, "izlepušie" skolēni, kuri pieraduši pie kvalitatīva mājās gatavota ēdiena, pie našķiem, pie restorānu ēdiena un tādēļ šāds skolas kopgalda ēdiens šķiet nēedams? Bet, iespējams, bērniem kādā mērā ir taisnība un nav prātīgi izlietot valsts piešķirto finansējumu lietām, kuras tiek izmestas atkritumos un ķeksīša pēc atzīmējam, ka Latvijā valsts finansē brīvpusdienas, atvieglojot vecākiem ikdienu un atstājot maciņos lielāku eiro.
Mammas, lūdzu, padalieties pieredzē, lai arī man būtu objektīs skatījums uz šo visu.
Pamatproblēma ir atšķirīga izpratne par sabalansētu uzturu, tīri triviāli pat uztura piramīdas atšķiras. Tāpēc ir svarīgi būt vienotiem par to, kas tad ir pilnvērtīgs uzturs un par to valdībai ir bijis veidoklis nosakot kritērijus (starp citu tie tika izstrādāti ļoti aktīvi iesaistoties vairākām vecāku biedrībām), savukārt skolās/bērnudārzos ēdienkartes tiek sastādītas pamatojoties uz šiem Ministru kabineta noteikumiem.
Ja gribas revolūciju ēdināšanā - tad jādodas pie atbildīgās ministrijas, skolā/bērnudārzā pa lielam karot būtu bezjēdzīgi.
Bez tam, ir iespēja pielāgot un sabalasēt bērna ēdienkarti, ņemot vērā skolā/bērnudārzā esošo ēdienkarti, nav tak liegts iztikt ar cukuru pie tējas skolā un mājās nedot saldumus vispār, vai vakariņās ik pārdienas pasniegt zivi un citus omega3 saturošos ēdienus iekļaut arī brokastīs.
Mūsu bērnudārza grupiņā ir divi bērniņi, kuriem ir dažādas alerģijas un viņiem tiek gatavotas īpašas maltītes un audzinātajas ļoti uzmana, lai viņi neēd to, ko nedrīkst. Arī dzimšanas dienās jāņem vērā šo bērnu alerģijas, nesot našķus uz bērnudārzu.
Par skolām gan nezināšu, bet pieļauju, ka skolās tam neseko līdzi, katrs nes uz skolu tad to, ko drīkst ēst.
Bet par sabalansēto uzturu gan es piekritīšu, trauksme ir jāceļ, jo mūsdienās bērni slimo ļoti daudz un ar dažādām kaitēm, kas ir sekas nepilnvērtīgam uzturam un omega3 trūkumam organismā. Ja kādreiz par to smīkņāju, tad tagad ļoti nopietni tam pievēršu uzmanību. Protams, nav tā, ka mēs mājās pilnībā izslēdzam končas, pilnībā izslēdzam cukuru, bet to ļoti cenšamies ierobežot. Kopš brīža, kad to pastiprināti uzmanām, mūsu veselība ir uzlabojusies gan vizuāli, gan arī sajūtu līmenī, jo sakārtojot omega3, sakārtojas ļoti daudz kas, pat alerģijas un šķietami neārstējamas slimības.
Bērniem, kuriem ir ārsta noteiktas nepanesības, vismaz pašvaldību b/d nodrošina atbilstošu ēdienkarti.
Var jau būt, ka dažu gadu laikā viss ir kardināli mainījies b/d ēdienkartē, bet kamēr manējie gāja b/d, biezpiena sieriņus laikam pārreiz ēdienkartē esmu redzējusi, cīsiņi, pelmeņi arī nebūt nebija ikdienas ēdienkartēs regulāri sastopami. Launagā 95 % gadījumu -dažādas putras,
Par saldinātām tējām arī histēriju nesaprotu, manējie tās nedzēra, tā vietā audzinātājas ļāva dzert ūdeni. Ar varu jau iekšā nelej.
Mums gan vel tikai bērnu dārzs priekšā, bet esmu ļoti satraukta tieši par ēdināšanas jautājumu. Mājās bērnam tiek doti sautējumi, zupas, putras, augļi. Papildus cukurs ir tikai maizē (kas tai pievienots, lai nodrošinātu rūgšanu). Vienu reizi bērns ēdis cīsiņus (kas saturēja 99% tītara gaļu). Negaršoja.
Piebildei - bērnam ir alerģija no tomātiem un govs olbaltuma (govs piena produkti, liellopa gaļa).
Tad, papētot ēdienkartes, man iestājas panika. Launadziņos saldināti jogurti ar cepumiem (kas satur cukuru), pusdienās arī cīsiņi, pelmeņi, bulciņas, desmaizes (kuru sastāvā ir ne tikai cukurs, bet var būt piens).
Vai tiešām auklītes, audzinātājas 100% izkontrolēs to, vai ēdienā nav piens? Daļā baltmaizes tas ir. Lielā daļā mīklas.
Un, tad vel cukurs. Kura mājās dod bērnam saldinātu tēju? Es tēju vispār nedodu. Gardumiņš - dzēriens ir dabīga suliņa atšķaidīta uz pusi ar ūdeni.
Zinu, ka uz diviem gadiem būtu jāsāk pa pusdienai vest uz dārziņu, bet šīs bažas par ēdienkarti attur.
Ja skolā šķīvī regulāri būtu mati/tārpi - tak lai bērns nofotografē ar telefonu un ietu runāties. Tas nav normāli! Par tārpiem komentāru nav, bet par matiem, jāsaprot vai tas mats ir jau ēdienā vai iekrīt no izpūrušo jaunkundžu nesavāktajiem matiem.
Kad es gāju skolā, arī nebija iespējas izvēlēties - bija ēdieni, kas garšoja, bija kas negaršoja, ņēmu līdzi uz skolu kādu ābolu/burkānu, maizīti, ja plānojās garāka diena. Vēlāk launagā varēja bulciņas nopirkt un neviens tāpēc nekrita šausmās, ka bērni no skolas bulciņām sāks velties.
Tagad ir cita izpratne un situācija. Lai arī ko pasniegtu skolas pusdienās, vienmēr atradīsies kāds, kuram tas negaršos. Tāpat izpratne par veselīgu uzturu atšķiras. Bonusā normatīvi, kas ierobežo un nepieļauj daudz aizrauties ar garšvielām.
Cik lasīts, tad bērni kļūst paēdušāki un mazāk nākas izmest, ja bērniem tiek dots pietiekami ilgs laiks ēšanai un ļauj pašiem uz šķīvja likt to, kas garšo. Šo salīdzinosi viegli var īstenot mazās skolās, lielās skolās rodas otra problēma - vienā starpbrīdī visus nevar pabarot un sanāk vismaz 2 gana lielas brīvstundas pa vidu - kas no vienas puses nav nekas traks, jo bērniem ir jāizkustās starp stundām, no otras, tas ievelk mācību stundas un tās beidzas vēlāk.
Mana jaunākā skolā ir izveidota vecāku interešu kopa, kas ņemas ar šo ēdināšanas problēmas rēbusu nu jau gadus 3, teikšu kā ir, jebkurš risinājums kādam nepatīk. Paklausoties reiz vecāku sapukcē diskusijas par to, ko katrs bērns ēd un neēd, man kļuva pilnīgi skaidrs, ka garšīgas pusdienas, labākajā gadījumā tādas būs pusei, daļa vispār neēdīs konkrēto lietu, citam nepatiks smarža, citam noformējums, labi nebūs visiem nekad.
Var kā risinājumu piedāvāt ielādēt "e-kartē"pašvaldības noteikto maksājumu un atlikumu piemaksā, ļaujot izvēlēties, tomēr šajā gadījumā jārēķinās ar rindām, kas parasti rezultējas ēdiena aprīšanā rindas beigās stāvošiem, vai dzīvošanu šā vai tā ar tukšu punci.
Es vairs necīnos, zinu ka lielāko daļu no tā, ko dod skolas kopgaldā manējais ēd, saka ka ir garšīgi, ir atsevišķas lietas, ko neēd. Ar vecāko bija apmēram tāpat. Ja būtu daudz "neēdamo ēdienu" necīnītos, dotu savam līdzi pusdienas kastītē/termosā.
Man aizvien vairāk sāk likties, ka atšķirīgā izpratne par veselīgu un garšīgu ēdienu ir tā, kas daudzās ārvalstīs novedis pie pusdienu kastītēm skolās un bērnu dārzos.