25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 10
Kad tik ļoti vēlies pasauli ap sevi padarīt skaistāku, labāku, mīļāku, vēlies, lai ielas nav tik piespļaudītas, piegružotas, vēlies, lai vecāki vedot bērnu uz bērnudārzu no rītiem cigareti atstāj mājās, vai to izvelk tad, kad mazulis nav pie rokas, vēlies, lai emocionālā vide skolās, bērnudārzos ir pozitīva, mīļa... bet, ir arī vecāku vidū uzskats, ka IZDZĪVO TAČU STIPRĀKAIS un tas viss, ko es tagad minēju, ir norma un realitāte, ar kuru jāsadzīvo un jāpieņem...
Īsa atkāpe no sarunas ar bērnu, MAMMA:" Es Tev vēlējos pastāstīt kādu atgadījumu, kuru izlasīju i-netā. Kāds puisītis Tavā vecumā izdarīja pašnāvību, jo bija skolā tik ļoti noguris, bija noguris no bezjēdzīgajiem aizvainojumiem, ņirgāšanās skolā. Lūdzu, nepieļauj šīs pašas kļūdas un nedari bērniem pāri. Nav svarīgi, vai mēs esam tievi, gari, resni, īsi, ar zilu, vai zaļu jaku mugurā, runājam lenāk, vai ātrāk, kā ierasts, mēs visi esam cilvēki. Mums vajadzētu izturēties labi vienam pret otru. Es negribētu, lai Tev būtu visu mūžu jādzīvo ar domu, ka Tu esi kādam nodarījusi pāri un ir bijis spiests pieņemt šādu lēmumu."
Tad skolnieks mammai atbild sekojoši:"Mammu, es darītu tāpat, jo apsmiešana ļoti sāp, ar tādām sāpēm es dzīvot nevēlētos..."
Un tad es biju šokā, kā mans nepilnu astoņus gadus vecais bērns pasaka ko tādu. Es sapratu, ka skolā viņai nav daudz draugu, bet viņa ir ļoti aktīva, izteikta līdere, bet, kas notiek viņas galvā un domāšanā? Viņa ļoti vēlas to mīļumu un atbalstu no saviem vienaudžiem, bet skolā to īsti nesaņem un arī nedod pretim, daudz modernāk un ierastāk ir apsaukāties, kauties, valdī vienam pār otru. Protams, bērni ir bērni, bet arī mēs, vecāki, esam atbildīgi par to, ko bērns dara, runā skolā. Mēs taču esam viņa spogulis. "Mammu, es Tev pilnīgi piekrītu, bet es jau viena tur neko nevaru mainīt, labi, es nevienu neapcelšu, neapsaukāšu, bet citi tad tāpat to visu darīs, kā līdz šim, viņi turpinās apsmiet mani, citus bērnus..."
"Ir jāmācās mums visiem kopā kļūt labākiem, mīļākiem un tad arī visi kopā spēsim kaut ko mainīt," tā es atbildēju savam bērnam.
Nonācu pie secinājuma, ka par šo vajadzētu informēt audzinātāju un lūgt klases stundā pārrunāt tēmu "draudzība", "savstarpējās attiecība". Kādēļ draudzība? Tādēļ, ka savām ausīm dzirdēju, kā meitas "draudzene" viņai saka:"Ja nenopirksi konču, es ar Tevi vairs nekad nedraudzēšos un pateikšu, lai arī citi nedraudzējas!"
Audzinātāja ļoti ātri noreaģēja un piedavāja man šo jautājumu "pacelt" vecāku sapulcē, kura mums bija pēc dažām dienām.
.....
Kad sapulcē viss skolotajai aktuālais bija pateikts, aicināju vecākus uzklausīt mani, pirmais, ko teicu:"Lūdzu, parunājiet ar bērniem vairāk, jo esmu novērojusi sekojošas lietas, ka bērni viens otru aizskar, gan emocionāli, gan arī fiziski, bērni "uzpērk" viens otru par konču un tas, manuprāt, ir jāpārrunā."
Bija mammas, kuras ļoti satraucās, ka tik mans bērns nav tas, kurš aizskar to, ka tik viņš nav tas sliktais. Nē, te neiet runa par slikto, labo, bija mammas, kuras uztvēra šo teikto ar domu, ka mans bērns ir cietējs, nē, es nevienā brīdī neteicu, ka arī mans bērns neaizskar citus. Es vienkārši aicināju mājās par šo tēmu vairāk parunāt, lai mēs radītu labāku vidi mūsu bērniem ikdienā, emocionāli labāku vidi, bet tad nu viena mamma, sarkana aiz dusmām teica:"Ko Jūs gribat? Tā ir dzīve, tie ir bērni, tā ir skola un IZDZĪVO STIPRAKAIS!!!"
Vai nu es esmu stulba, vecmodīga, nereāla? Godīgi sakot tas man aiztaisīja muti pilnībā, ko gan, lai es tur tālāk vairs saku...
Audzinātāja arī teica, ka klases stundā būs tēma - "Draugu nenopirksi par konfekti", piesaistīšot arī skolas psihologu un tad nu saaktivizējās vēl kāda mamaa:"Es negribu, ka tagad urdīs un urķēs manu bērnu kāds skolas psihologs." Bet audzinātāja atbildēja:" Mājās Jūs paši variet urdīt un urķēt savu bērnu, mēs to nedarīsim, vienkārši psihologs un sociālais pedagogs pastāstīt par šo tēmu nerādot konkrēti uz katra ar pirktu, bet izklāstīs tēmu visai klasei, liekot padomāt."
....
Tad nu velējos saprast, vai tiešām es esmu tik stulba. Izstāstīju situāciju savam lielajam bērnam, viņš taču mums tāds stilīgs, mūsdienīgs. Ziniet, viņš bija šokā. Viņš teica:"Mammu, tas ir līmenis... Mums skolā neviens tā neuzvedas, mums ir cits līmenis, mūsu klasesbiedru vecāki arī domā savādāk. Kā tā pieaudzis cilvēks var pateikt?"
Bet, ja šis pieaugušais tā var pateikt, tad viņš tā arī domā un viņam tas šķiet normāli, 21.gs atbilstoši. Protams, arī mūsu laikā, pirms 30 un vairāk gadiem tā bija, par to runāja, arī skolā, sauca pie direktora, bet neviens nepatieca, ka tā ir norma un tādā veidā izdzīvo stiprākais un bērni norūdās. Man tajā laikā būtu noderējis vecāku padoms, viedoklis, kā vajadzētu būt, kādas tam var būt sekas, bet mani vecāki, bija parāk aizņemti, lai par to runātu ar mani, ja bija starpgadījumi, nesaprašanās un direktora kabinets, mājās gaidīja pēriens, tas arī viss. Tas arī norādīja, ka tas nav labi, ja jau sodu saņem.
...
Kā jau piektdienas vakars, garāks vakars un, kad bērni bija devušies pie miera, ar vīru analizējām nedēļā paveikto, piedzīvoto, arī šo es viņam izstāstīju. Vīrs man nav no tiem "saldajiem", viņš ir reālists, bet viņš bija šokā un ziniet, viņam izveidojās secinājums:"Labi, tad, ja vecāki tā uzskata un tas jāpieņem par normu, tad darīsim sekojoši, vairs nebūs pārrunu ar bērnu par slikto, vai labo, mācīsim būt stipram un izdzīvot. Ja meitu apsmies, lai dod pa ausi otram, ja viņai sitīs, lai sit pretim. UN NEDOMĀ VIŅAI TEIKT, KA TAS IR SLIKTI, JO TĀ BŪS IZDZĪVOŠANA. Iegādāsimies boksa maisu, boksa cimdus un audzināsim STIPRĀKO."
Vēlējos tā pa sirsnīgo, mīļo, aicināt vienoties kopā un strādāt kopā, vairāk ar bērniem aprunājoties, jo no viņiem nāk tik daudz ārā... Tad, ja Tu parunā pa sirsnīgo, kā cilvēks ar cilvēku, ne vienkārši:" Kā gāja skolā. Labi? Tad labi?" Arī uzdodot tiešus jautājumus:"Tevi apceļ, Tevi sit? Vai kādu citu sit?" Nē, šādi Jūs patiesās atbildes nesaņemsiet, Jums atbildēs tā,kā Jūs vēlētos, lai atbild.
Bērnam ir jāvelta vairāk laika un jarunā no sirds uz sirdi. Tā es domāju, bet nav jau teikt, ka tas ir tas pareizākais, varbūt mūsdienās daudz pareizāk ir audzināt "Stiprākos izdzīvotājus"?
...man cilvēcība tā neatļauj...
Paldies 😀
Īsāk sakot, visu var nokārtot diskrēti, neiejaucot citus klasesbiedrus vai svešus skolotājus utt. Tikai abas puses, kuru starpā radies konflikts.
Nu bet, redz, Tu iejaucies. Es jau nerunāju, ka jāiet uz skolu tādā ziņā, ka jāiet klasė, jāņem vainīgais pie rokas un jāmēğina pārmācīt. Nė, bet jāsazinās ar vecākiem, klases audzinātāju, ja nepieciešams, arī psihologu un direktoru. Bet nedrīkst visu atstāt pašplūsmā.
Sveika, tu nedaudz jauc. Skolā viņu neviens neapsmēja par nacionalitāti, bet gan par to, ka tētis runā krieviski. Es sazinājos ar puiša tēvu un mēs šo jautājumu sakārtojām. Skolotāja audzināšanas stundā izvēlējās tēmu, kas saistīta ar šo tēmu un pēc tam vairāk problēmu nav bijis. Kā rīkoties tādā situācijā ir grūti ko ieteikt, ar mazajiem bērniem, tas varētu palīdzēt, bet kad bērns ir paaudzies, tad tas var beigties pavisam bēdīgi. Mums ir paveicies, mūsu skolai ir gados jauns direktors un līdz ar to daudzas lietas sakārtojās pašas no sevis.
Nelabvėlīgs jau nav nabadzīgs!!!
Un ko Tu iesaki? Neiet uz skolu, nerisināt un ļaut kādam izlaidenim savu bėrnu pazemot? Atceries, reiz stāstīji, ka meitu apsmej par nacionalitāti. Tas tā kā būtu pueļaujami un akcept³jami? Kā jums toreiz tas beidzā negāji uz skolu?
Attiecības skolā visā pilnībā ir atkarīgas no audzināšanas un arī no klases audzinātāja. Mana lielā meita mācījās 85 vidusskolā un viņas skolotāja bija trīs bērnu māmiņa, kas kļuva par tādu arī savai klasei. Viņiem klasē bija meitenīte ar īpašam vajadzībām ( nevarēja staigāt). Bērni rūpējās par klases biedreni , palīdzēja viņai. Starpbrīdī puikas nesa somu, bet pārējie sargāja, lai kāds neuzskrien virsū. Viņu klasē arī pēc 4. klases nebija problēmu ar pāri darīšanu, viņi visi turējās kopā. Nemeklēsim problēmu tur kur viņas nav, nevar dalīt ģimenes labvēlīgās un ne tik labvēlīgās, bieži nabadzīgās ģimenes bērni rūpējās par saviem brāļiem un māsām un viņu bravurība ir saistīta ar to, ka tie, kam parasti ir labākas drēbes, lielāka kabatas nauda par viņiem smejās. Vecāku iešana uz skolu parasti neko nemaina, jo tad par tādu bērnu smejās vēl vairāk. Manai mazajai meitai ir cita problēma. Viņai ir uzradušās pāris draudzenītes, kas zin, ka viņa nekad neatteiks iedot naudiņu, kura tām parasti pietrūkst, neskatoties uz to, ka vecāki ir pietiekoši turīgi.
Paldies mīļās mammas par viedokļiem 😀
Daļēji mammai, kas teica, ka uzvar stiprākais, piekrītu, jo diemžēl bērni nāk no dažādām vidēm. Ne vienmēr viņi ir spejīgi saprast ieteikumus, kā vajadzētu rīkoties, ne vienmēr viņi vispār runu spēj uztvert. Ir tādi bērni, kas auguši mazliet kā uz izdīvošanas sliekšņa, un viņi patiesi saprot tikai dūru valodu. Un nē, tie nav tikai bērni no dzērāju vai citām it kā socciāli nelabvēlīgām ģimenēm. Arī ģimenes, kur abi vecāki ir izglītoti, normāli apģērbti, it kā normāli komunicē, bieži vien izrādās ar, maigi teikt, interesantu nostāju bērnu audzināšanā. Mans lielais puika arī ir ""izdzīvotājs", kurš nevienam neļaus sev uzkāpt uz galvas. Ja arī kāds sacīts vārds vai darbs atstās mazliet skumjas vai bēdas, tad puika spēs noskurināties ātri un soļot tālāk. Bet mans vidējais ir ar maigāku dvēseli. Vienmēr tikām mācījuši, ka sist nedrīkst, ka tas tikai vairo negatīvo utt. Un tad pagājušajā gadā dēls bija nonācis situācijā, kad kāds klasesbiedrs viņu nemitīgi pazemoja, citu priekšā izsakot kaut kādas piezīmes, paņirgājoties par viņa nodarbošanos, par dažiem ģimenes locekļiem utt. Un tas viss tika darīts, kad klāt bija kāds klausītājs. Fiziski īsti neko viņš nedarīja. Citus gan grūstīja un spēra ar kājām. Un, ziniet, kas bija trakākais. Mans puika nestāstīja par to. Ilgi nevarēju saprast, kāpēc viņš negrib iet uz skolu. Viņš sāka "slimot"-tad tas sāp, tad vēl kaut kas. Kamēr vienu dienu aizgāju pie skolas psiholoģes, un kopā mēs ātri sapratām, kur ir problēma. Ziniet, ko man teica otra zēna vecāki? "Kas tur tāds? Visu jau nevajag uztvert tik sāpīgi! Jums jāmāca savu bērnu būt ne tik mīkstam, jūtīgam!" Nevis, ka viņiem jāmāca savu bērnu neapsaukāties, nepazemot otru, bet man jāmāca savējo būt izdzīvotājam, uzņemt nievas par sevi ar smaidu vai ar ignoranci. Es teicu, ka es saprotu, no kurienes tas viss ir. Un vēl teicu, ka katrs saņem pēc nopelniem. "Es mācīšu savu bērnu sist par preteklībām, jo viņam tās nav jāuzklausa. Acīmredot jūsu bērns citu valodu vienkārši nesaprot"". Es uzskatu, ka ne vienmēr ar labu kaut ko var panākt. Ātrāk un efektīvāk ir dot kādu triecienu. Diemžēl. Jo arī ar šiem vecākiem bija runāts jau iepriekšējos gados par ctām izdarībām, kuras, tagad saprotu, viņi vispār vērā neņēma, jo "izdzīvo taču stiprākais".
Lauvinjas rakstītais "Jo reizēm mūsu bērni nav nedz tik balti, nedz pūkaini un situācija ir paša bērna rīcības radītas sekas." izskatās pēc "es jau pati esmu vainīga, ka mani sit-ne tā gatavoju, ne tā izskatījos..." Varmākas saviem nodarījumiem vienmēr atradīs skaidrojumu un attaisnojumu.
Vispār gribu ieteikt būt vērīgākiem-ja bērns nevēlas iet uz skolu, ir dažādas nesaprotamas sāpes utt, noteikti vērts padomāt, kas ir noticis skolā. Jo viņi nerunā par to, ka tiek aizskarti, abižoti-viņiem ir kauns!
Un, jā, skolās īpaši neaizraujas ar mikroklimata pētīšanu klasē-gan neprofesionālisma, gan vienkārši noslogojuma dēļ. Klases audzinātājus daudz neuztrauc attiecībaS, bet vidējais reitings klasē. Una rī vecāki īpaši neiejaucas skolas dzīvē, kaut arī kāds sūdzas par abižošanu, jo"tā jau tas ir, kāds vienmēr klasē būs tāds-negantāks". Bet tie "kādi" ir jātur saitītē, nemitīgi par viņiem jāziņos, viņiem ir jajūt, ka viņus redz, novēro, viņu vecākiem IR jāuznemas atbildība par viņu rīcību, nodarījumiem. Ja mēs klusēsim, ja mēs nerīkosimies jau ie pirmajiem signāliem, mēs patiesībā nodosim savus bērnus.
Šobrīd esmu palikusi pie tā, ka" pirmais nesit, bet aizstāvoties gan ir jādod pretī." Savādāk nevar!
Bērnu savstarpējās attiecības skolā ir brīžiem trakas. Diemžēl skolās bērnu savstarpējām attiecībām pievērš maz uzmanības. Mācību programmā ir klases stunda, sociālās zinības, ētika, bet tam kaut kā ir maz sakara ar realitāti. Jā, arī vecāki lielākoties izvēlas neko nerisināt, kamēr apbižotā lomā nav nokļuvis viņu pašu bērns.
Tomēr, es ieteiktu neklusēt un turpināt uzturēt saikni ar skolu un skolotājiem - jautājot, ko viņi ir darījuši lietas labā, ja nepieciešams rakstiski (jo uz rakstisku iesniegumu vajag rakstisku atbildi, tāpēc parasti rīkojas, lai būtu kaut ko ko uzrakstīt). Izklausās pēc sūdzībkaļa rīcības, bet reizēm citādi nevar.
Iesaku gan rūpīgi izvērtēt situācijas, lai saprastu kāpēc situācija ir izveidojusies tāda kāda tā ir. Jo reizēm mūsu bērni nav nedz tik balti, nedz pūkaini un situācija ir paša bērna rīcības radītas sekas.
Cik nu zinu no psiholoģijas, tad 8 gadi vēl ir vecums, kad draugi lielākoties ir diezgan mainīga parādība ar izņēmumiem.
Par sišanu pretī, triki, īpaši, ja iemācās visus konfliktus mēģināt atrisināt ar spēku. Bērni ne vienmēr māk saskatīt robežu starp to, kad spēka paņēmieni būtu vietā un kad tomēr sarunu ceļš konfliktā varētu būt labāks.