Ilona Kronberga: sešgadnieki skolās ir drošības un sociālais jautājums, ne tikai izglītības

Nesen veikta iedzīvotāju aptauja liecina, ka 60% neatbalsta skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma. Ideja nav radusi atbalstu arī nozares pārstāvju un bērnu psihologu vidū, taču, neraugoties uz to, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) turpina virzīt ideju par skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma. Reformas ideja nav jauna, tā izgāzusies arī iepriekš, turklāt šis jautājums skar ne tikai bērnu izglītību, bet arī sociālos un bērnu drošības jautājumus – to savā viedoklī skaidro bijusī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga.

Jāveido bērniem draudzīgu tiesisko vidi

Pievienojoties dažādām starptautiskajām tiesību normām, Latvija ir apņēmusies veidot bērniem draudzīgu tiesisko vidi. Un tas nenozīmē tikai konkrētu rīcību gadījumos, kas saistīti ar sociālā riska bērniem, tas nozīmē arī tiesiskos regulējumus, kas uzliek bērnam dažādus pienākumus, kuri ir saskaņā ar viņa vecuma un briedumu. Ievērojiet, ka vecums un briedums vienmēr ir lietojami kopā, jo vecums ne vienmēr norāda uz briedumu. Briedums nozīmē spriestspēju, atbildību par saviem lēmumiem un rīcību, paredzot sekas. Neraugoties uz atsevišķiem izņēmumiem, kopumā sešgadīgi bērni nav gatavi skolai. Sēdēt skolas solā no mācību stundas sākuma līdz beigām, izejot tikai piecu minūšu starpbrīdī – šāds formāts nav piemērots sešgadniekiem. Arī tas, ja sešgadīgs bērns saka, ka vēlas iet skolā, vēl nenozīmē, ka viņš ir tam gatavs.

Šobrīd pirmsskolas izglītība ir atbilstoša un sagatavo skolai

Šajā vecumā bērniem ir svarīgi mācīties caur rotaļām un gulēt diendusu, lai viņš spētu attīstīties. Bērns skolu uztver kā kaut ko jaunu un skaistu, taču, ja viņš nav gana nobriedis šādai sistēmai un nespēj tikt galā ar režīmu un uzdoto, bērnam veidojas noraidījums pret sevi un to, ko viņš dara, un zūd vēlme mācīties.

Mums jāpārtrauc uzskatīt, ka bērns ir izglītojamais – bērns ir bērns, viņš nav objekts, kuram izstāsta visu obligāto mācību vielu, nepievēršot uzmanību tam, kā viņš saprot jauno informāciju un kādas sekas tas rada. Šobrīd pirmsskolas izglītības iestādēs jau tiek realizēta izglītības programma un bērni tiek sagatavoti skolai. Neredzu, kāpēc šādi nevarētu turpināt, kāpēc bērni nevar mācīties vietā, kas viņiem ir piemērota. Bērnudārzā ir noteikts režīms ar diendusu, ēdināšana vairākas reizes dienā, turklāt vecāki bērnu var izņemt piecos vai sešos vakarā, un nav jāraizējas, ko mazais bērns darīs pēc skolas. Pagarinātās grupas nav visās skolās, tāpēc rodas jautājums, ko sešgadīgam bērnam iesākt, ja stundas beidzas vienos dienā? Iet mājās vienam pašam? Ja IZM vēlas sūtīt skolā sešgadniekus, kāpēc nekur neizskan informācija par valsts finansējām pagarinātajām grupām visās skolās? Ne visi strādājošie vecāki dienas vidū var pamest darbavietu un dodies pakaļ bērnam, vai tiešām IZM vēlas panākt situāciju, ka mazi bērni vieni paši atradīsies uz ielas?!

Ja sešgadnieki dosies uz skolu, pieaugs riski bērnu drošībai

Sešgadnieku reforma nav stāsts tikai par izglītību – jo mazāks bērns, jo vairāk jāvērtē arī drošības un sociālais aspekts. Pieņemot šādus lēmumus, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, nevar vērtēt tikai izglītības programmas saturu. Vārdos valsts pozicionē, ka bērni ir nepieciešami, bet darbos? Bērni ir valsts pievienotā vērtība. Ja mēs “sabojāsim” mazos bērnus ar pilnīgi nepamatotu ilūziju par to, kā lietām būtu jānotiek, pēc tam nevaram gaidīt, ka viņi kļūs par apzinīgiem un pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.

Sešu vai septiņu gadu vecumā vienam gadam ir ļoti liela nozīme – šajā laikā bērnu briedums ir ļoti dažāds, tāpēc nedrīkst pieņemt paviršu lēmumu. Skolas atbildība par bērnu beidzas, tiklīdz viņš ir izgājis no klases. Manuprāt, gadījums ar mazo Ivanu ir skaidri parādījis, ka attieksme pret bērniem ir jāmaina. Ja sešgadnieki dosies uz skolu, pieaugs riski bērnu drošībai, piemēram, ceļu satiksmes negadījumu risks. Ja mums visiem svaigā atmiņā ir gadījumi, kad mazi bērni tiek izsēdināti no sabiedriskā transporta, jo nav etalona vai tas ir sabojājies, kā mēs varam plānot sūtīt uz skolu sešus gadus vecus bērnus?

Sešgadnieku reforma vienreiz jau ir izgāzusies

Ideja par sešgadniekiem skolā nav jauna - 80. gadu beigās / 90. gadu sākumā šāda reforma jau tika īstenota. Toreiz 1. klases fiziski neatradās skolā, bet gan pirmsskolas izglītības iestādēs, fiziski uz skolu bērni devās tikai 2. klasē. 1. klasē bija gan pusdienlaiks, gan diendusa un rotaļas, kas bērniem sešu gadu vecumā ir nepieciešamas, un, ja tas vēl puslīdz strādāja, jo bija papildināts ar 1. klases mācību vielu, tad problēmas sākās brīdī, kad bērniem bija jādodas uz 2. klasi, jo sākotnējā viela bija apgūta ļoti dažādos līmeņos. Turklāt, bērni nespēja vienlaikus apgūt 2. klases programmu un pielāgoties skolas ikdienas režīmam. Ar ko beidzās šī reforma? Ar to, ka ideja klusi tika atcelta un bērni atkal sāka iet skolā no septiņu gadu vecuma, kā tas ir joprojām un kā jābūt arī turpmāk.

Autors: Bijusī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga