Bērna sekmes nav vecāku audzināšanas rādītājs

Iveta Jermolājeva, sociālā pedagoģe un “Betas nama” mākslas terapeite uzsver, ka teicamnieka sindroms ir aktuāla tēma mūsdienās – ir bērni, kuri paši vienmēr vēlas būt vislabākie, bet bieži vien šo teicamnieka sindromu bērnā rada vecāki. Sarunā ar Ivetu Māmiņu klubs analizēja, kādos gadījumos bērns kļūst par teicamnieku, un kādi tam ir ieguvumi un ēnas puses.

Atzīmes nevar būt kritērijs mīlestībai

Kādreiz vecākiem šķiet, ka bērna sekmes norāda, cik pieaugušais ir vai nav labs vecāks – ja atzīmes ir labas, tātad viss ir kārtībā, bet ja atzīmes ir sliktas, tad kaut kas ir nogājis greizi. Bērns atzīmes var sākt uztvert kā kritēriju -  lai es būtu pietiekami labs un pieņemams, man ir jāpelna labas atzīmes. Mēs bērniem iemācām, ka mīlestība ir jānopelna. Vecākiem ir jāskaidro, ka viņi bērnu mīl tāpēc vien, ka viņš ir, nevis par to, kāds viņš ir. Arī tad, kad mums bērna uzvedība nav pieņemama – mēs nosodām viņa rīcību, ne viņu pašu.

1. klase ir emocionāli grūta

Kādreiz, labu gribot, vecāki jau pirms skolas gaitu uzsākšanas bērnu nodarbina visdažādākajos pulciņos. Tomēr ir svarīgi bērnu nepārslogot. Bērns pirmsskolas izglītības iestādēs ir noslogots pietiekoši, viņam ir jāatstāj laiks arī spēlēties un rotaļāties. Protams, ir aktīvi bērni, kuri paši grib sportot, dejot un iet vēl karatē pulciņā, tomēr bērns vēl ir pārāk mazs, lai izvērtētu, cik daudz viņš patiesi spēj. Vecākiem kā pieaugušajiem ir jāsaprot, cik daudz jau ir par daudz. Lai gan ārēji viss var šķist kārtībā, ar šādu pārslodzi bērnam emocionāli var nodarīt pāri. Ja ilgstošu laiku ir pārslodze, viņš pārdeg un vēlāk vairs negribēs darīt neko.

Lai cik ļoti bērns ir gaidījis brīdi, kad beidzot varēs iet skolā, šis laiks ir emocionāli grūts. Lai gan skolā pavadītais laiks ir daudz īsāks kā bērnu dārzā, emocionālā slodze ir lielāka, jo bērnam ir jauna vide. Mēdz būt brīži, kad pirmklasnieks it kā par sīkumiem sāk raudāt, nevar izdarīt lietas, ko iepriekš ir varējis. Emocionāli viņš netiek galā.  Viss viņam  it kā patīk – kā audzinātāja, tā jaunie skolas biedri un mācību priekšmeti, tajā pašā laikā tas viss viņam ir jauns un jāpierod  kā pie jaunas kārtības, noteikumiem, tā skolotājiem un klasesbiedriem. Ja bērns ir emocionālāks, vecākam jāizvērtē, vai papildus jaunajiem pienākumiem ir nepieciešami pulciņi pirmajā skolas gadā. Kad bērns jau ir adaptējies skolā, ir izveidojies režīms ar mājas darbu pildīšanu, var plānot papildus aktivitātes, bet neaizmirstot, ka jāveicina arī atpūta – spēles, grāmatu lasīšana, pastaigas svaigā gaisā.

Ne visi var būt teicamnieki

Mēs ikviens esam ļoti atšķirīgi un ir dažādi veidi, kā mēs apgūstam jaunas lietas. Tieši tāpat ir bērniem – kādam ir stiprāka matemātiskā domāšana, bet kādam ir ļoti bagāta emocionālā pasaule, arī mācīšanās ātrums bērniem ir atšķirīgs - citi jauno apgūst lēnāk, viņiem nepieciešams ilgāks laiks, bet tas nenozīmē, ka viņi to nevar izdarīt. Ir bērni, kuri nebūs teicamnieki, bet viņiem ir citas labās īpašības un spēcīgās puses. Katrs ir ar savu temperamentu un raksturu, kas ir jāņem vērā mācīšanās procesā. Labākais, ko mēs varam darīt – veicināt atbildību un attieksmi. Mēs varam palīdzēt iemācīties mācīties un prasīt atbildību pēc sirdsapziņas kritērija, lai bērns darītu pēc labākas sirdsapziņas. Nepieprasiet darīt to, ko viņš reāli nevar izdarīt. Ja matemātika viņam nepadodas, tad novērtēt, ka 6 matemātikā ir ļoti laba atzīme. Ja bērnam ilgstoši ir jāspēj izdarīt tas, ko viņš nevar, viņam var rasties nepatika pret mācībām kopumā. Un ja bērns nevis negrib, bet tiešām nevar, vajag meklēt palīdzību. Psihologs var diagnosticēt mācīšanās traucējumus un ieteikt palīglīdzekļus. Piemēram, bērniem, kuriem ir grūtības atcerēties un diagnosticē grūtības matemātiskajā domāšanā, speciālists atļaut izmantot reizināšanas tabulas. Tādējādi viņš  kopā ar visiem var apgūt vielu, kas citādāk nebūtu iespējams. Jēdziens mācīšanās traucējumi, iespējams skan biedējoši, bet no tā nevajag baidīties. Bērns ir tāds, kāds viņš ir, bet mēs iegūstam instrumentu, kā viņam palīdzēt.

Pamudinājums, bet ne pārspīlējums

Protams, bērniem no vecākiem vajag saņemt pamudinājumu, bet ar to nevajag pārspīlēt. Svarīgi ir mācīt attieksmi un izpratni, kāpēc man nepieciešams mācīties. Ja vecāks ir ļoti direktīvs un autoritārs, pieprasa labāko vērtējumu, bērns to darīs tikmēr, kamēr vecāks būs autoritāte. Pusaudžu vecumā, kad pieaugušais un brīdi vairs nav autoritāte, bērns darīs to, ko pats gribēs un zaudēs motivāciju mācīties. Tāpēc svarīgi bērnam mazajās klasēs iemācīties mācīties, veidot attieksmi, ka svarīgs ir pats process, iegūtās prasmes un zināšanas, ka tās ir nepieciešamas pašam bērnam, nevis mammai, vecākiem. Tad arī laikā, kad pienāks grūtais pusaudžu vecums, visiem būs vieglāk to pārdzīvot.

Teicamnieks kā rezultāts nevis kā mērķis

Izcilas atzīmes nedrīkstētu būt par mērķi. Ja mērķis ir izcilas atzīmes, nevis iegūtās prasmes un zināšanas, tad kādā brīdī bērns no tā var nogurt un neizturēt šo uzlikto latiņu. Tādā gadījumā bērnam jebkura atzīme, kas ir zemāka par izcili, neder, un ja viņš sāks saņemt zemākas atzīmes, var negribēt vairāk censties – ja nav 10, nevajag vispār. Bērns emocionāli nogurst būt vislabākais, bet nemāk no šīs lomas iziet, jo citu nezina.  Būtībā, negatīvas atzīmes saņemšana un tās labošana ir daudzu sociālu prasmju mācīšanās process – bērnam ir jāpieņem, ka viņš ir saņēmis sliktāku vērtējumu, jāspēj tikt pāri neveiksmei, tikt galā ar vilšanos, jāuzņemas atbildība, jāprot ar to dalīties ar vecākiem, jāsarunā ar skolotāju, kad to varēs izlabot, jāuzlabo savas zināšanas, par kurām tā rezultātā saņem augstāku novērtējumu. Ir skolēni, kuri ir tik noguruši būt teicamnieki, ka viņi pat nepabeidz vidusskolu vai tālāk neturpina studēt. Viņi šo atbildību vairs nevēlas. Turklāt, bērns, kurš saņēmis tikai izcilu vērtējumu, neprot tikt galā ar vilšanos.

Teicamnieks skolā vai dzīvē

Teicamnieks skolā ne vienmēr ir veiksminieks dzīvē. Tāpēc labas atzīmes ne vienmēr norāda uz to, ka bērns pieaugot labi tiks galā ar dzīves uzdevumiem. Tieši tāpēc ir svarīgi, kāpēc bērns ir teicamnieks – ja tas ir tāpēc, ka viņš ir apguvis dažādas prasmes, nevis vienkārši iekalis nepieciešamo vielu, prasmju apgūšana noderēs arī tālākajā dzīvē.  Ja bērns iegūtās zināšanas iemācās sasaistīt ar reālo dzīvi, tad plaša zināšanu bāze noder arī risinot situācijas ikdiena dzīvē. Lai iegūtu augstu vērtējumu, bērnam ir nepieciešama pašdisciplīna, spēja regulāri mācīties būt neatlaidīgam, un arī jāspēj tikt galā ar grūtībām – priekšmetos, kuri padodas grūtāk, jāprot atrast dažādus veidus, kā apgūt nepieciešamo vielu, jāizmanto mācībām papildus resursi. Šāda mācīšanās palīdz bērnam izkopt prasmi organizēt un plānot savu laiku. Tā veicina arī bērna pienākuma apziņu – izdarīt to, kas ir viņa pienākums. Un kā atalgojums, rezultāts bērna pūlēm ir arī augstākais novērtējums. Atzīme nav bērna galvenais mērķis, bet apliecinājums, ka ir izdevies apgūt jaunās prasmes, iemaņas, zināšanas.