Liels, bet tomēr mazs jeb kā pasargāt?

«Nu tu jau esi liels – ej skolā!» septembra sākumā izdzirdēja tūkstošiem Latvijas pirmklasnieku. Šiem vārdiem vienmēr līdzi nācis arī vēstījums par to, ka jākļūst patstāvīgākam, jāuzņemas lielāka atbildība par materiālām lietām un vecāku doto brīvību. Jautājums – cik bērns savos septiņos astoņos gados ir spējīgs to paņemt.

Patstāvība ir vērtība, ko skolas bērns iemanto, mācoties no vecākiem.

Vecākiem jābūt blakus

«Kopš mazuļa piedzimšanas vecāku uzdevums ir darīt visu un audzināt tā, lai dienās viņš izaugtu par patstāvīgu cilvēku. Taču tas jādara pamazām. Vienā dienā uzreiz visu nevar iemācīties,» teic psiholoģe Ieva Lazdiņa, akcentējot līdzsvara nepieciešamību patstāvības mācīšanā un prasīšanā. Saskaņā ar likumu bērns jau septiņos gados var viens pats iet pa ielu, spēlēties pagalmā, iepirkties veikalā un palikt mājās. Tomēr pieredze liecina, ka tikai retais ir gatavs tādam brīvības lidojumam. Vecākiem būs vēl daudz jāpalīdz, jāskaidro, jāatgādina un arī jāglābj.

«Pirmsskolas izglītības iestādē mazo kāds visu laiku pieskata. Mamma ir pie rokas. Savukārt skolā viņš pirmo reizi nokļūst plašākā teritorijā ārpus ģimenes un bērnudārza drošās vides. Nu pašam ar daudz ko jātiek galā – jāatrod klase, jāzina, kas ielikts somā, kā organizēt sevi un savas lietas,» raksturo I.Lazdiņa.

Tamdēļ viņa mudina vecākus nenogriezt kā ar nazi – dari pats! –, kā arī nedarīt bērna vietā, bet būt blakus un palīdzēt.

«Sakārto somu! Bet kā to darīt? Tāpēc vecākiem jāpasēž klāt un kopā ar mazo jāpaskatās, kādas rīt stundas un kas tām nepieciešams. Jābūt blakus tik ilgi, kamēr bērns to iemācās pats, un, kad šķiet, ka tas jau noticis, jāpārjautā. Sākumā pirmklasnieks būtu jāpavada arī līdz ģērbtuvei. Pēc stundām jāsagaida. Bērns patstāvīgs var būt tikai tad, ja parādām, kā to darīt. Arī vecāki jutīsies droši, ja zinās, ka bērns tiks ar to galā,» pārliecināta Ieva.

Tomēr mammām un tētiem nevajadzētu arī iedomāties, ka sākumskolēns ir gluži vājš un nespēcīgs. Speciālisti norāda, ka šis vecums saistās ar patstāvību.

«Amerikāņu psihoterapeits Miltons Eriksons, izdalot dažādas attīstības stadijas, sešu līdz vienpadsmit gadu vecumposmu sauc par skolas vecumu. Tajā būtiska ir izziņas aktivitāte.

Bērnā veidojas apziņa, ka viņš spēj paveikt kaut ko noderīgu. Šis laiks ir ārkārtīgi vērtīgs, lai pamanītu, attīstītu un nostiprinātu bērna intereses. Ļautu izmēģināt. Nevis slāpēt un bremzēt, bet veicināt. Arī mācībās bērnu vada dabas dota interese izzināt. Tas ir laiks, kad jākļūst patstāvīgam,» raksturo I.Lazdiņa.

Izziņas interese mostas jau pirms skolas vecumā, tāpēc ir vērtīgi to izmantot. Piemēram, kopā ar bērnu veidot iepirkumu sarakstus un izvēlēties veikalā produktus, kas sagatavos patstāvīgai iepirkšanās reizei. Atsaukties uz atvases vēlmi, kā arī mudināt palīdzēt virtuvē. Tad mazajam skolas bērnam nebūs problēmu vajadzības gadījumā pašam uzsmērēt sviestmaizi, nevis bezpalīdzīgam badā gaidīt mājās mammu. Izziņas interese lieti noder, arī organizējot brīvo laiku. Ieva ir pārliecināta, ka vecākiem būtu par to jāgādā, lai atvasītei nevajadzētu klīst ar draugiem pa ielām. Savukārt bērni labprāt atsaucas uz dažādu pulciņu un nodarbību piedāvājumu.

«Tas ir atkarīgs no pašiem vecākiem, kā mēs audzinām savas atvases. Parasti mammas ir tās sargātājas, kas izpleš spārnus pār bērniem. Tur apakšā ir ļoti droši un labi. Taču bieži vien šie spārni, kas uzlikti pār bērnu, neļauj viņam augt,» tēlo I.Lazdiņa, mudinot vecākus mācīt atvasītes brīvības lidojumam.

Bērna drošība pirmajā vietā

Inga Millere, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore

Mammām un tētiem jāapzinās, ka sākumskolā bērns tomēr vēl ir maziņš. Īpaši pēc vasaras brīvlaika viņam ir grūti koncentrēties un noturēt uzmanību. Tāpēc lūgums vecākiem būt ļoti atbildīgiem par sava bērna drošību. Pēc iespējas pavadīt viņu uz skolu, sagaidīt no stundām un pārvest mājās. Likums gan atļauj pēc septiņu gadu vecuma atstāt bērnu vienu bez uzraudzības. Taču likums ir likums, bet atvases drošībai būtu jābūt pirmajā vietā. Ja bērnam tomēr mājās jānāk vienam pašam, pirms tam kopā ar vecākiem vairākas reizes vajadzētu izstaigāt maršrutu, kamēr mazajam uz ielas izstrādājas noturīga uzvedība. Savukārt, lai pārliecinātos, ka atvase tiešām pārnākusi mājās, palīdz stacionārais tālrunis.

Bērni ir izdomas bagāti, tāpēc mobilais telefons vienmēr nebūs uzticamākais informācijas avots.

Vecākiem arī jānodrošina, ka atvase mājās netiek klāt sadzīves ķīmijai. Rudens ir konservēšanas laiks. Jāparūpējas par etiķskābes nepieejamību, kā arī jāvērš uzmanība, kā lietot elektroierīces un gāzes plīti. Bērnam noteikti būtu jāmāca nekontaktēties ar svešiem cilvēkiem. Ne tikai ar vīriešiem, bet arī sievietēm. Svarīgi paskaidrot, kāpēc to nedrīkst. Tā ir tikai ilūzija, ka slikts cilvēks izskatās biedējošs. Zināms, ka noziedznieki parasti ir labi psihologi, kas prot ātri nodibināt kontaktus ar saviem upuriem. Kaut arī vecāki ir noslogoti, liels lūgums tomēr atrast laiku un nopietni painteresēties par bērna dzīvi. Neaprobežoties tikai ar kontroljautājumiem, kā klājas un ar ko draudzējies. Svarīgi iemantot bērna uzticību pēc iespējas ātrāk. Pusaudža vecumā tas būs grūti vai pat neiespējami. Kad stāstām, kā bērnam būtu jāuzvedas, jāpadomā, kā mēs paši, pieaugušie, rīkojamies.

Lāsma Antoneviča, Alūksnes Ziņas