Zakopane mūs sagaida ar ļoti mainīgiem laika apstākļiem un pērkona rūcieniem. Negaiss te uznāk, te pāriet. Nākamās dienas plānā Kasprovy virsotnes iekarošana. Augšā ar pacēlāju, lejā ar kājām.
Pirms braukšanas, internetā lasījām ieteikumus biļetes uz pacēlāju pirkt laicīgi, vai tās iegādāt pilsētā speciālos automātos. Laika prognozes neko labu nesola, laukā līst, nolemjam, ka rīts gudrāks par vakaru un plānosim no rīta.
Naktī līst. Pamostamies, lietus ir mitējies, tomēr pelēki lietus mākoņi klāj debesu jumu. Nolemjam riskēt. Ja nu kas, brauksim arī lejā ar pacēlāju. No ielas līdz pacēlājam var kāpt paši vai paņemt taksi – busiņu, tie uzved tos dažus km pa 3 zlotiem no cilvēka. Paceēlājs strādā. Vienīgais no visiem, kas ir tuvējā apkārtnē, tā vismaz rāda tablo. Vēl nav 8 no rīta, ļaužu par laimi nav daudz. Nopērkam biļetes augšup un dodamies uz pacēlāju. Pacēlājs vienā virzienā mums izmaksāja 204 zlotus.
Braucot augšup pāri koku galotnēm, pāri klintīm, pie sevis domāju, nez lejupceļš tiešām ir kājām pieveicams 3 stundās, kā vēsta apraksti? Māc šaubas. Mākoņi sāk klīst un izlien saulīte. Prognozes sola lietu ap 12. Teorētiski uz to laiku vajadzētu būt jau lejā.
Skats augšā ir fantastisks! Pats jūties kā puteklis pret kalnu majestātiskumu. Lai arī joprojām nav pārliecības, ka 3 stundās būsim tikuši lejā un vispār tas irspējams mums šodien, izpriecājušies par skaisto skatu, sākam ceļu lejup.
Pakāpieni un akmeņi nav pati pateicīgākā vieta pastaigām, bet īsti cita ceļa nav. Augšā nav lāga pat zāle. Pēc tam starp akmeņiem un klints bluķiem parādās zāle, vēl pēc brīža, krūmi, kalnu ezers. Lēnām uzrodas avenāji un koki. Klasiska ģeogrāfijas mācību stunda! Pamazām arī pretī mums nāk ļauži.
Izrādījās, ka mēs tomēr to varam! Tiesa jābūt gataviem uz visu – gan mainīgiem laika apstākļiem, gan negadījumiem. Mūsu ceļojumu vajadzēja pārplānot, jo viens no mums satraumēja kāju, par laimi tikai sastiepa.
Neaizmirstiet aptieciņu – pretsāpju ziedi un elastīgo saiti!
Līdz pusdienslaikam tiešām esam tikuši lejā! Super! Gribu atpakaļ!
Lejā secinājām, ka par rindām ir taisnība, ļaužu pūlis pie pacēlāja bija milzīgs, tāpat rindas veidojās pie ieejām, kur dodas paši kājām augšā pa apzīmētajām takām.
Tu jau savu trīsgadnieku labāk pazīsti. Es droši vien neietu ar trīsgadnieku, ja pati nebūtu to pirms tam gana daudz darījusi. Bet trases ir pilnas ar ģimenēm ar bērniem - mazākiem, liekākiem, arī pavisam maziem. Tādiem 2-3 gadīgajiem parasti līdzi ņem speciālu krēsliņu, kas liekams kādam pieaugušajam uz muguras, gadījumiem, kad nevar pats vairs paiet.
Redzējām arī pavisam jaunus vecākus ar zīdaini uz rokām.
Protams jārēķinās ar mainīgiem laika apstākļiem (pēc lietus daudzviet slīd) un gana stāviem kāpieniem.
Skaisti! Kā Tu domā, vai trīsgadnieks to var noiet? Vai ir droši?