Vislaimīgākā sieva jau gadu

01. Apr 2015, 09:48

Labdien!

Sagribējās uzrakstīt, cik laimīga sieva esmu.

Bija 2014. gada 15. marts, kad ar mīļoto vīrieti mijām gredzenus. Tas notika pavisam vienkārši - dzimtsarakstu nodaļā kopā ar tuvākajiem ģimenes locekļiem. Mazais Rainers puncī jau bija 6 mēnešus, tāpēc no lielām svinībām nekas nesanāca, jo bija jādomā par mazo punča iemītnieku. Ceļojumā nebraucām, bet ar mīļoto pirmo nakti kā vīrs un sieva pavadījām viesnīcā. Toreiz es pat uz mirkli aizmirsu, ka esmu gaidībās. Biju dikti laimīga sievas kārtā.

Ir pagājis gads. Pasaulē ir ieradies mūsu mazais brīnums, kuram pavisam drīz būs jau 10 mēneši. Piedzīvots ir dikti daudz, bet gads paskrējis vēja spārniem. Mums nav bijuši lieli strīdi, ir nācies pārvarēt grūtības, kopā ir piedzīvoti jauki un skumji mirkļi. Mēs esam laimīgi. Es zinu un jūtu, ka mans vīrs mani ļoti mīl. Nekad neesmu jutusies tik ļoti mīlēta un lolota.

2015. gada 14. martā mēs devāmies baudīt mūsu pirmo laulību gadadienu viesnīcā. Bijām divi vien. Mazo dēliņu aprūpēja omīte. Bija jocīgi, ka esam divi vien, šķita, ka kaut kas pietrūkst. Ome jau laicīgi brīdināja "Nedomā mums zvanīt katru stundu un jautāt kā mums iet un ko mēs darām. Tā nav nekāda atpūta. Ja būs vajadzīgs, tad es pati pazvanīšu."

Diena bija jauka. Lietus nelija. Pulkstenis rādīja 14:00, iekāpām automašīnā un devāmies uz viesnīcu. Apskatījām numuriņu, nolikām goda vietā mūsu īpašās glāzes un dzirkstošo vīnu.

Kopā devāmies pusdienās. Mēs abi jutāmies tik saviļņoti, gluži kā tajā dienā, kad iepazīnāmies. Atgriežoties viesnīcā, izbaudījām dzirkstošo vīnu un gatavojāmies saunai un baseinam. Pēc tam restorānā baudījām vakariņas. Mūsu jubilejas vakars turpinājās numuriņā. Dega sveces. Bija dikti romantiski. Es pat nedomāju, ka mans vīrs ir tik ļoti romantisks.