Vīrs un vecākā bērna tēvs pie viena svinību galda

Dzīvojam, protams, 21.gadsimtā un, manuprāt, ir tikai normāli, ka labas attiecības tiek saglabātas arī ar bijušajiem vīriem, vai sievām. Priecājos, ka mūsu ģimenē tā ir un aizvadītās dienas to tikai apstiprina. Ar dēla tēvu laulību šķīrām pirms vairāk kā 10 gadiem, taču savstarpējās attiecības esam spējuši saglabāt ļoti labas, un uzskati par bērna audzināšanu mums ir līdzīgi. Taču šorīt samulsināja bijušās vīŗamātes teksts:" Mēs jau ar vīru sasmējāmies, nodomājām, ka mūsu puikas nav mājās, gan jau tad paliks pie Jums pa nakti..." Kas tur smieklīgs, kas tur dīvains, ja tēvs atbrauc pakaļ bērnam, bet es viņu uzaicinu uz "Mežezera" glāzi un kūku, ja tāpat dzimšanas dienu īpaši nesvinam, bet kūku un šampānieti malkojam kopā ar tagadējo vīru un dēlu. Manuprāt, tas nav nekas neparasts, vai absurds, ja pie viena svētku vakariņu galda kopā sēžam visi - dēls, es, viņa tētis un mans vīrs. Vīrs bija ļoti pacenties un sagatavojis vistas cepeti uz aluspudeles, lašmaizītes, dažādu veidu sierus... Viņš jau zina, kā mani parsteigt, bet mēs ar dēlu, iebraucot veikalā nolēmām, ka viņam un viņa tētim, tā, kā viņi šovakar plāno braukt uz laukiem, nopirksim bērnu šampanieti un dēliņš vēl noteica:"Mammu, nopērc arī sev kūku, šodien taču ir Tava dzimšanas diena!" Tā nu abi braucām mājās, kur mūs sagaidīja mans vīŗs ar uzklātu svētku galdu. Neilgi pēc tam, piebrauca pie mājas dēla tētis, kuru vīrs paaicināja vakariņās. Tā nu izvērtās jauks vakars, pārrunājām dažādas lietas, kā mēs dalām pienākumus ģimenē, kā mēs risinām problēmsituācijas, ieteicām viens otram, kā arī šī bija lieliska iespēja par bērna nākotni visiem aprunāties kopā, neformālā gaisotnē un ne caur e-pastiem, vai telefonu un, izrādās, ka arī šajā jomā mums domas sakrīt. Tā nu vārds pa vārdam, līdz kopīgi noskatījāmies RIO spēli pludmales volejbolā. Bija vēls, bet sajūta patīkama, ka būdami pieauguši, nobrieduši, spējam atstāt savas kādreizējās nesaskaņas pagātnē un ļaut bērnam augt kopā ar abiem vecākiem, tas nekas, ja dzīvojam katrs savā mājā, savā pasaules malā un savā ģimenē, nedomājot, kurš maksās par ēšanu, mācībām, apģērbu, to darām abi kopā, neskaitot, Tu iztērēji tik, es tik, es bērnu aizvedu uz kino, Tu neko... Mums tā nav, katrs pērk tik, cik var atļauties un to, kas bērnam nepieciešams, bet brāļa ģimenē šī situācija ir gluži pretēja un absurda. Solīju par to uzrakstīt un, laikam jau šajā kontekstā tas prasītos, jo tur šī situācija ir pretēja. Katrs no vecākiem dzīvo savā valstī, neviens no viņiem nedzīvo Latvijā, bērns pie mammas, tēti meitene redz tikai vienu reizi gadā, caur vecvecākiem un tas arī ir viss. Bērnam ģimenē tiek stāstīts, cik tētis ir slikts un stulbs, ja laicīgi alimenti nav ieskaitīti ( nokavētas dažas dienas), bērnam ir aizliegts runāt pa telefonu ar tēvu. Ja ģimene kopā atlidoju uz Latviju, tad, lai satiktu tēvs savu bērnu, viņam bija jāsamaksā ceļa izdevumi savai meitai, lai arī ģimene ( bijusī sieva, viņas jaunais vīŗs, vīra abi dēli un viņu kopīgā meita un sievas meita) lidoja uz Latviju paši savās brīvdienās, lai apprecētos Latvijā... Manuprāt, absurdi un reizē arī ļoti skumji, ka bērnam tas viss tā tiek pasniegts un kultivēts, ka viss notiek apmaiņā pret naudu. Skumjākais jau ir tas, ka bērnam tas viss šķiet ļoti dabiski un tā, ka tam tā jābūt, tas ir normāli, jo arī no vecvecākiem bērns gaida tikai dāvanas, kad tās ir saņemtas, viņai vairs neko nevajag - ne kopīgi pavadīt laiku, ne braukt atpūsties, nē, dāvanas ir saņemtas un attā. Pat neviens vārds netiek jautāts par tēti, jo tētis taču ir slikts, viņš neapmaksāja lidojuma biļeti. Tētis regulāri sūta dāvanas viņai pa pastu, regulāri skaita naudu, bet... Bērnu viņš satikt nedrīkst, bērns runāt par to, kā viņai iet, nedrīkst, drīkst stāstīt tikai to, ko mamma ir teikusi, ko drīkst un tas ir tik skumji... 

Manuprāt, pieaugušo domstarpības ir jaatstāj pieaugušo ziņā un bērnu tajā iejaukt ir egoistiski. Bērnam tiek dota iespēja uzaugt ar sajūtu, ka man ir tētis, protams, ja nav izņēmumi, ka bērns pats to nevēlas un šis tētis nav narkomāns, kauslis, vai alkaholiķis. Bērnam ļaujot būt kopā ar abiem vecākiem, tiek dota iespēja pasauli iepazīst dažādākās krāsās un sajūtās, jo vecāki viens otru papildina, piemēram, ja pie mammas laivot un peldēt nav iespējams, pie tēta ir, pie mammas brokastis taisa mamma, bet pie tēta, tētis mudina tās gatavot kopā. Šādi bērns saprot, ka dzīve ir krāsaina ar emocijām, ar notikumiem un ne viss notiek tikai tā un ne savādāk. Un, ja ir iespēja bērnam redzēt, ka viņa tētis ir gaidīts viesis arī mūsu mājās, viņš jūtas laimīgs. Viņš ar prieku tētim izrāda savu istabu, tas nekas, ka nekārtīgu, izrāda mājdzīvniekus, pastāsta, ko tie ēd, kādi tie ir? Es esmu laimīga, ka mans bērns mani mīl un ciena par to, ka esmu viņa mamma, ka spējam sēdēt pie viena galda ar viņa tēti un manu vīru, runājot par dzīvi, par bērniem, iesakot viens otram, kur labāk atpūsties, ko apskatīt un redzēt tajā brīdī bērna acis smaidām un sirdi mīlam, mīlot visus - mammu, tēti un mammas vīru, māsas tādēļ, ka viņi viņam ir, ne tādēļ, ka tētis ir tāds, vai savdāks un ne tādēļ, ka tētis to pirka, vai mamma to pirka... protams, ir šķiršanās gadījumi, kuri ir sāpīgi, neteikšu, ka arī mums izšķirties bija viegli, bet mēs esam spējuši negācijām un dusmām tikt pāri, jo mūs vienmēr kas saistīs, tas ir mūsu bērns, lai vai cik liels, vai mazs viņš nebūtu, bet tas ir mūsu, mums abiem ļoti svarīgs, nebūt vienam svarīgāks, vai otram mazāk svarīgs. Bērns nav lupatu lelle, ar kura palīzību varam spēlēt savas dzīves teātrī.