Vīrietis - kas vairāk par "Mamuta" nesēju mājās

Mēs stāvējām uz ietves pilsētas centrā, un viņš no manas somas vilka laukā visus pirkumus, lai saliktu tos maisiņā. Teicu, ka nevajag, ka nav jau tik smags, bet viņš tikai noteica:” Izbeidz!” Es pasmaidīju, noglāstīju savu lielo vēderu un ļāvu mīļotajam vīrietim vaļu.

Manuprāt, grūtniecība, dzemdības un pirmie mēneši jaunajā tēva lomā vīrietim ir ļoti smags periods. Viņi nespēj just mazo dzīvībiņu, tā kā mēs to jūtam, - nākas vien ticēt uz vārda, ka tās pirmās ar roku sataustāmās kustības tiešām ir kustības, nevis gāzes burbuļi zarnās. Arī to mazo kunkulīti vīrietis pabarot nespēj, un nereti krūts ir tā vienīgā un labākā lieta, pēc kuras bērniņš nemitīgi alkst. Draudzene, kura līdz šim piederēja viņam, tagad pievēršas bērnam, par viņu pat piemirstot (tā viņi nereti domā). Ne mazums interesantu stāstu esmu dzirdējusi par to, kā vīrieši pārdzīvo šo laiku – citi “paslēpjas” darbā, citi uzskata, ka mātes rūpes ir sievietes pienākums. Mans tētis, piemēram, pārcēlās uz citu istabu, no kurienes tā arī neatgriezās. Bet – ne par viņiem šis stāsts.

Tas ir par tiem vīriešiem, kuri nebaidās turēt rokās jaundzimušo, nepretojas pampera maiņai, aijā koliku nomocītu bēbīti un nekaunoties dodas pastaigā ar savu atvasīti ratos. Tas ir par tiem vīriešiem, kuri grūtniecības laikā (un ne tikai) masē sievietes muguru un pēdas, kuri necer sagaidīt vairāk kā saņem, kuri pacietīgi uzklausa sūdzības un iesaistās to cēloņu risināšanā. Es rakstu par tiem vīriešiem, kuriem jaunās māmiņas atslogošana nesagādā problēmas, kuri nekad nesaka: “Man tas nav jādara – tu esi māte, tas ir tavs pienākums.”

Esmu satikusi vairākas starojošas grūtnieces un jaunās māmiņas. Viņas tiek mīlētas un atbalstītas, un nereti tas arī ir viss, kas sievietei nepieciešams šādā, tik pārmaiņu bagātā un uztraukumiem pilnā laikā. Nē, ne vienmēr tie “ideālie vīrieši” ir ideāli, arī mēs tādas neesam. Bet tajos brīžos, kad kaut kas nogājis greizi, ir svarīgi sev pajautāt – kāpēc mēs esam kopā? Un tad jau pamazām prātā atausīs visas tās vērtības, kuras strīda mākonis uz brītiņu aizēnojis. Un strīdēties ir tikai veselīgi – ja tiek praktizēts ar apdomu. :)

Es vakar vakarā sēdēju un pavēroju savu draugu. Pavēroju, ar kādām mīlestības un rūpju pilnām acīm viņš skatās uz mūsu meitiņu, cik daudz atzinības viņš izrāda pret mani un manis paveikto, cik aktīvi un nepamudināmi viņš iesaistās mājas darbos un citos pienākumos. Nē, viņš nav ideāls. Neviens nav. Bet man viņš ir pats labākais. Es viņam pasakos atkal un atkal, bet nekad nespēšu pateikties pietiekami par to, cik atbildīgi un klātesoši viņš izdzīvo šīs pārmaiņas mūsu dzīvē. Es nestādos priekšā par to, cik reāli būtu iet tam visam cauri vienai. Noņemu cepuri to sieviešu priekšā, kuras šo ceļu iet vienas. Stipras sievietes. Bet es esmu pateicīga Dievam par to, ka man nav jāzina, kā tas ir, ka neesmu viena – mēs esam komanda.

Gribu aicināt ikvienu sievieti, – topošo un esošo māmiņu – kura lasa šo rakstu un ir laulībā/civillaulībā – apskauj savu vīrieti! Apskauj un pasaki, cik ļoti tu viņu mīli! Pasakies par visiem kopā būšanas mirkļiem, kad viņš tev palīdzējis, uzmundrinājis, atbalstījis, kad esi varējusi iekārtoties viņa azotē un kārtīgi izraudāties. Par skaistajiem mirkļiem divatā un pirmajiem jau kuplākā skaitā. Pasakies par tiem mirkļiem, kad skudriņas skrēja pār pleciem un acīs sakāpa asaras.
Pagatavo viņam ko garšīgu, uzkrāsojies mazliet rūpīgāk, pamasē viņa muguru pirms aizmigšanas. Kaut uz brīdi aizmirsti visas nesaskaņas, ja tādas bijušas. Atgādini viņam, cik ļoti to mīli! Ļauj viņam apjaust, cik ļoti nozīmīgs viņam ir tavs atbalsts.

Jo viņi ir to pelnījuši!

Kā tevi atbalsta tavs partneris?