Vienam no vecākiem strādāt ārzemēs - atrasties uz trausla ledus

Mūsdienās daudzas ģimenes materiālo apsvērumu dēļ lemj par labu viena vecāka strādāšanai ārzemēs, lai nodrošinātu ģimeni. Māmiņu klubs sarunā ar psihoterapeitu Aivi Dombrovski noskaidro, kā šāda situācija ietekmē ģimeni un kādi ir iespējamie riski.

Nerunājot par to, ka līdz ar viena vecāka aizbraukšanu, mainās ierastais dienas ritms, jo viss jāpagūst vienam vecākam un tāpēc emocionāli un fiziski ir krietni grūtāk, ir arī citas būtiskas izmaiņas, kas jāņem vērā šādā situācijā.

Maziem bērniem nepieciešams vecāks sajūtu līmenī

Kā šī situācija ietekmēs ģimeni, ir atkarīgs no tā, cik jauna ir ģimene un kādā vecumā ir bērns vai bērni. Aivis Dombrovskis norāda, ka viena vecāka iztrūkums laikā, kad bērns ir mazs, viņu ietekmē nelabvēlīgi. Tāpēc, ka tas ir laiks, kad bērnam ir nepieciešams vecāks sajūtu līmenī. Līdz septiņu, astoņu gadu vecumam bērnam tēta redzēšana skype, runāšana pa telefonu ir apziņas līmenī, bet tas nenonāk viņa sajūtu līmenī. Viņš uztver ar prātu, ar acīm redz un zina, bet iztrūkst sajūtu līmenis, ko nekā nav iespējams aizvietot. Turklāt mazi bērni pārņem klātesošā vecāka sajūtas un pat ja mamma turas un neizrāda, ka ir skumja, nomākta un ilgojas, bērns to jūt un šajā emociju gammā dzīvo.

Lielākiem bērniem, ja viņi pirmajos gados šo sajūtu pamatbāzi ir saņēmuši, ir vieglāk. Viņi var sarunāties ar tēti skype, sarakstīties e-pastā, viņiem vairs nav tik nepieciešama ķermeniskā komunikācija.

Vecāka prombūtne ietekmē tālejoši

Būtiski, kā bērns izrāda savas emocijas par notiekošo. Labāk, ja bērns tās izpauž uz āru, nepatur sevī. Bīstamāk, ja bērns pārdzīvo iekšēji, jo tā ir kā bumba ar laika degli - var sākties uzvedības problēmas vai pasliktināties sekmes mācībās. Bet būtiskākais, ka ilgstoša vecāka prombūtne maina bērna priekšstatu par to, kāda ir sieviete, kāds ir vīrietis – kāda ir mamma un kāds ir tētis. Tas ietekmē viņa tālākās izvēles jau pieaugušam esot. Ja viņš, kļūdams pieaudzis, automātiski pārņem iegūto pieredzi, tad tādu modeli realizē arī savā dzīvē. Savukārt, ja mācoties, iegūstot jaunas zināšanas, savai bērnības pieredzei pievieno uz zināšanām balstītus secinājumus, pieņemot lēmumus un izdarot izvēles viņš var spēj rīkoties citādāk.

Uzņemoties tēta lomu, mamma atņem no savas lomas

Vienam no vecākiem esot prom, otram sanāk uzņemties abu pieaugušo lomas. Tomēr psihoterapeits norāda, ka, lai arī šāda rīcība ir neizbēgama, ir jāapzinās otra puse – tikai kaut ko noņemot no savas lomas, var ielikt tajā ko citu. Tādējādi māte no savām funkcijām kaut ko noņem, lai varētu pielikt tēva funkcijas un realitātē tas nozīmē, ka nav pilnīga ne viena, ne otra loma. Tas ir tieši tāpat, kā šķirtajās ģimenēs un māmiņām, kuras audzina vienas. Lai gan cilvēki to negrib atzīt, tomēr situācijā, kad viens no vecākiem ilgstoši strādā ārzemēs, darbojas šķirtās ģimenes modelis. Protams, mūsdienu situācijā vispār bieži lomas ir sajaukušās un vīrieši mēdz uzņemties sieviešu lomas un otrādi, tomēr tad tā ir mijiedarbošanās, abiem klātesot un tādējādi nezaudējot kaut ko no abām lomām.

Jo ilgāk strādā ārzemēs, jo atšķirīgāki kļūst vecāku mērķi

Jo jaunākas ir attiecības, jo grūtāk cilvēkiem izturēt atšķirtību. Tā tikai šķiet, ka pirmos attiecību gados esošā eiforiskā iemīlēšanās sajūta paliks visu laiku – tā paliek atmiņās, bet neatbilst esošajai realitātei. Ar mīlestību ir tāpat kā ar uguni, visu laiku ir jāpiemet pa pagalītei, lai uguns kurtos, bet cilvēkam promesot to ir grūti izdarīt. Cilvēks sāk justies vientuļš un arī ar to ir jāmācās tikt galā. Var sazvanīties, tikties skype, tomēr ilgstošā prombūtnē katram veidojas savas intereses, katrs sāk attīstīties savā virzienā un līdz ar to sāk mainīties dzīves vērtības. Tādējādi var rasties disonance jeb nesaskaņa vērtībās, mērķos, tie var kļūt atšķirīgi.

Tāpēc Aivis Dombrovskis norāda, ka šādam ģimenes modelim ir ļoti augsti riski. Jā, cilvēkiem var būt kopējs mērķis, būtiska ir bērna uzturēšana, viņu vajadzību nodrošināšana, bet svarīgas ir arī pieaugušo vajadzības – emocionālās, fizioloģiskās. Var censties tās kompensēt, pārnest uz citu līmeni – strādājot, ieliekot enerģiju darbā, tomēr, jautājums, cik ilgi tas ir iespējams. Ilgtermiņā noteikti nav iespējams. Arī pieaugušajam, kurš ir ārzemēs, parādās citas intereses, jārisina problēmas, kas ir tur uz vietas, un var rasties situācija, kad ģimenē vairs negribas atgriezties. 

Tāpēc visbiežāk optimālais variants ir, ka viens no vecākiem uz neilgu laiku aizbrauc, lai iekārtotos darbā un atrastu piemērotu dzīvesvietu un tad pārējā ģimene pievienojas. Jo arī visiem braukt reizē, ja jādzīvo kopā ar citām ģimenēm un nav savas dzīves telpas, nav ģimenei pozitīvi. Zinot, ka kāds no vecākiem ir prom tikai uz neilgu laiku, visi apzinās, ka atšķirtība ir pagaidu variants un to ir vieglāk pārdzīvot.

Vēl ir variants, ka tētis darba dienās strādā ārzemēs un brīvdienās ir mājās, tomēr to ir ļoti grūti realizēt, lai tas būtu finansiāli izdevīgi. Ir ģimenes, kas izmanto vasaras atvaļinājumu, lai pastrādātu ārzemēs. Lai arī nav veselīgi strādāt laikā, kad cilvēkam būtu jāatpūšas, tas ir variants, kā lielāko daļu laika būt ar savu ģimeni, ja pieaugušie ir izlēmuši, ka ir nepieciešams strādāt arī ārzemēs.