Viena pagale nedeg.

Nu lūk, šī diena ir savādāka kā citas. Es visu sākšu no jauna. Beidzot dzīvošu sev, nebūs jāklausās bezgalīgos pārmetumos....

Ar tādām domām mēs sākam nākošo dienu pēc attiecību saraušanas. Jauns sākums, jaunas domas, bet kā ir ar tām, kas palika vakardienā. Kapēc tā notika.

Vainīgs bija tikai viņš, vai tikai viņa. Bet kapēc tā ir sanācis. Mēs taču bijām kopā, tātad bija daudz iemeslu, kapēc mums kopā bija labi. 

Viņš ir vienaldzīgs, viņam nav laika. Viņa ir auksta un piekasīga. Kas tam ir par pamatu?

Protams atgriežamies pie senās patiesības, tā ir nespēja izrunāties un vienam otru sadzirdēt.

Tie ir sīkumi, kas krājas ilgu laiku, līdz vienam trūkst pacietības mērs un tad, tam seko tukšums. Tad nu pēkšņi arī otra puse atjēdzas, jo tu taču esi mainījusies, ne tāda, kā toreiz, kad satikāmies. Bet tad bieži ir par vēlu. Te nu seko skaidrošanās jau paaugstinātos toņos, kas sevī parasti ietver apvainojumus, kas ar katru sarunu kļūst arvien sāpīgāki un kad viss ir pateikts, neko pagriezt atpakaļ nevar un negribās. Jo vārdus tā pat kā izlietu ūdeni nevar savākt . 

Tapēc brīžiem, kad liekas, ka mums dara pāri ir vērts uzdot sev jautājumu, kapēc tā notiek, ko es neesmu izdarījusi, vai esmu izdarījusi tādu, lai tā notiktu. Kapēc viņš pēkšņi ir atsalis pret mani, kapēc viņu kaitina mūsu sarunas, vai viņš vienkārši ilgi uzkavējas darbā..........

Sākt no gala var vienmēr, bet ne vienmēr tas būs, kas labāks.