Vidzemes augstiene_1.diena

08. Aug 2015, 18:10

Jau iepriekš esmu rakstījusi par mūsu ceļojumu uz Latvijas augstāko kalnu Gaiziņkalnu un tā apkārtni Vestienu http://www.maminuklubs.lv/sieviesu-klubs/latvijas-skaistaka-vieta-264306/, toreiz nosolīdamās, ka noteikti atgriezīsimies tajā pusē. Solījums pašai sev izpildīts-šoreiz savu divu dienu ceļojumā uz Vidzemes augstieni devāmies caur Lielvārdi un Skrīveriem. It kā garāks ceļš, bet toties skaistāks un sarunu veicinošāks-braukt gar Daugavu, Andreja Pumpura radītā tēla Lāčplēsis pavadītiem, mēģināt atšifrēt Lielvārdes jostas kodu, bet Skrīveros, cerot, ka atradīsim gotiņas, ''uzdurāmies'" uz garšīgāko saldējumu, kāds baudīts. Tas tiek ražots it kā pavisam necilā ēkā, kas atrodas uz Skrīveru galvenās ielas (tā vismaz sapratu)-Daugavas iela 96. Tā kā absolūti nebijām gatavojušies kam tādam, iepriekš ekskursiju nebijām pieteikuši, bet tas noteikti ir izdarāms, un pēc apēstā saldējuma esmu pārliecināta, ka noteikti vēlētos redzēt, kā šis brīnums top. Bet todien, izvēlējušies katrs pa dažādiem saldējumiem, kas tiek ielikti kraukšķīgā vafelē, steidzam tos baudīt. (Cena bērniem 1 eiro, pieaugušajiem-1,50. Porcijas vienādas. Vai nav forši būt bērnam?:)) Biezpiena-aveņu, rabarberu, šokolādes saldējumi bija vienkārši izcili. Un kas pavisam jocīgi-tie nebija tik viegli noēdami. Porcija nebija miiilzīga, bet saldējums bija ļoti, ļoti sātīgs, konsistence tāda kā graudaina, nu nezinu, vai pareizi aprakstu, bet absolūti ne tāda kā veikalā nopērkamajiem. Garša izcila! Kolosāls atradums! Izrādās, tos var iegādāties, piemēram, Kalnciema ielas tirdziņā vai pie Laimas pulksteņa esošajā kafejnīcā Kolonāde u.c. Kafejnīca arī piedāvā interesantus garšu salikumus, piemēram, sarkano biešu salāti ar pikantu mārrutku saldējumu un sudraba zivtiņu brētliņu (5,50 eiro). Nu nevaru iedomāties, ne kā tas izskatās, ne kā garšo, bet skaitās Latvijas modernās virtuves paraugs. Šie ražotāji arī saņēmuši Lauku ceļotāja un Kultūras ministrijas goda zīmi "Latviskais mantojums" par latvisku garšu ieviešanu saldējuma pasaulē. Vēl viena unikāla lieta, ko piedāvā kafejnīcā Skrīveros-ieturēt neparastu pusdienu maltīti līdz pat ēdieniem piecās kārtās, kur katrs ir ar citu saldējumu un speciāli izstrādātu garšu kombināciju (15 eiro/personai). Turpmāk zināsim, kur Rīgā var atrast tiešām garšīgu saldējumu. Bet par pašu Skrīveru saldējumu ražotni atcerēšos, kad skolā tiks plānotas rudens ekskursijas-manuprāt, daudz labāks galamērķis par citām saldējuma ražotnēm, jo visas izejvielas esot dabīgas, bez tiem visiem E burtiņiem. Šeit var palasīties par viņiem.http://www.majassaldejums.lv/

Dodamies tālāk. Ceļš jau kļūst aizvien pauguraināks un ainaviskāks, tātad esam gandrīz klāt. Ērgļi, maza pilsētiņa jeb ciems ir gandrīz kā vārti uz Vidzemes augstieni. Taču ne tikai-Ērgļu apvidus ir nozīmīgs Latvijas kultūrvēstures glabātājs. Ērgļi II Pasaules kara laikā tika pilnībā nopostīti, tāpēc to apbūve ir samērā jauna. Ir gan redzamas viduslaiku pilsdrupas, bet turp nedevāmies, jo mūs vairāk interesē Ērgļu novadnieks Rūdolfs Blaumanis (precīzāk: Rūdolfs Kārlis Leonīds Blaumanis) un viņa mājas "Braki", uz kurām topošais rakstnieks no 5 km attālās Ērgļu muižas (vairs nav redzama) kopā ar vecākiem pārceļas 5 gadu vecumā. Atrast memoriālo muzeju nav grūti, jo, izbraucot no Ērgļiem, jāizvēlas ceļš uz Pļaviņām (pa labi), kur pēc nepilna km kreisajā pusē būs zīme, ka, nogriežoties pa šo ceļu, pēc 3 km sasniegsiet meklēto.

Ieejas maksa muzejā:

Pieaugušie:1,50 eiro

Skolēni:0,70

Mēs gan izstaigājām visu sētu nesamaksājuši, jo nebija, kam maksāt. Un ļoti žēl, ka tā, jo būtu vēlējušies, ka kāds arī pastāsta ko vairāk. Netālu aiz ieejas ir uzstādīta skulptūra "Rozes mātei", kur Blaumanis savai mammai 70 gadu jubilejā nes 7 rozes- vienu uz katru desmitgadi. Rozes, jo Blaumaņa mīļākie ziedi bija tieši rozes. Arī viņa istabā pie sienas bija kaltētas rozes. Bet mamma ..mamma Blaumanim bija vismīļākais cilvēks. Muzejs ir ir tipiska 19.gs.beigu/20.gs. sākuma Vidzemes lauku zemnieku viensēta ar vairākām ēkām (stallis, vāgūzis, dzīvojamā māja, pirtiņa, pat drēbju klēts, kur skapī un pūrā glabāja goda drānas. Nu, meitenes, kam gan negribas tadu pūra lādi? Sapnis! ), kas visas ir koka ar niedru jumtu. Guļbūves ēkās izvietoti R.Blaumaņa dzīves laika priekšmeti, zemnieku darba rīki un sadzīves lietas. Tas viss savākts no tuvākas un tālākas apkārtnes. Paša rakstnieka istabā atrodas autentiski viņa priekšmeti-gan rakstāmgalds, gan krēsls u.c. Istabās mājo no koka grebti Blaumaņa darbu varoņi, rijā atrodas dažādu materiālu un izskata velniņu figūras, kas Brakos nokļuvušas no pašas Liepājas- tās muzejam uzdāvinājis kāds laulāts pāris, kas savus velniņus krājuši daudzus gadus. Kad ēkas apskatītas, dodamies pastaigā pa teritoriju, kur ierīkotas dažādas dabas takas. Tajās var atrast gan Zibensšķelto akmeni no pasakas "Velniņi", pa kurieni abi nebēdņi izlīda virszemē, lai paskatītos uz pasauli. Neprecētās meitenes, ieklausieties, - izlienot cauri pa zibens radīto starpu, tiksiet pie vīra:) Kaut arī akmens ir milzīgs (apmēram 2,5x3,1,5 m), nezinu, vai tas ir izdarām. Tāpat nesaprotu, kā tas tur, netālu no simtu soļu takas nonācis. Rūdolfam Blaumanim, apdomājot idejas pie sava rakstāmā darba, paticis staigāt pa egļu noēnoto taku apmēram 50-100 soļu attālumā uz priekšu un atpakaļ, tāpēc taka, kas ved tālāk aiz zibensšķeltā akmens, tiek saukta par simtsoļu taku. Takās ir atrodama arī Edgara (nu tas, ko Kristīne mēģināja vilkt laukā no purva jeb tas pats, kas, šķiet, zināms katrā latviešu ģimenē) skulptūra, Pieminekļa akmens

Blaumanis šeit pavadīja lielāko daļu sava mūža. Atgriezās šeit arī no lielajām pilsētām, lai rastu mieru apkārtnes skaistumā. Tik tiešām-Brakos ir skaisti. Apsēžoties uz soliņa, paveras brīnišķīgs skats uz gravām un mežiem, kuros mīt arī reti putni. Tā kā mājas atrodas augstā kalnā, no turienes pāri laukiem paveras skats uz Juņundas Jāņa un Lukstu kalna virsotnēm.Nu skaisti šeit ir. Nav brīnums, ka tieši šeit Rūdolfs Blaumanis saraksta lielāko daļu savu darbu! Bērniem šeit patiks plašums, mazajiem būs iespēja izskraidīties pa paša rakstnieka stādīto augļu dārzu, pakāpelēties uz augstajiem māju pamatiem un varbūt atrast kādu noslēpušos māju iemītnieku, bet jau lielāki bērni var pamēģināt savu veiklību, darbojoties ar ķekatām, bet mājupceļā aprunāt, cik daudz no Blaumaņa darbiem ir zināmi un cik daudz vēl būtu pa augustu izlasāmi:)

Brakos ir arī plašs rotaļu laukums, , kā arī mežā iebūvētas dažādu sarežģītības pakāpju trases, kas nodēvētas vārdos no dažādiem R.Blaumaņa darbiem.

Forši, ka tiem, kas iet ekskursijā uz muzeju, tiek dota atlaide, bet mēs todien karstuma dēļ trasēs nedodamies. Nopērkam trašu kases ēkā saldējumu un dzērienu (tā kā neuztraucieties, ja pietrūkst ūdens karstā dienā, nebūs jādodas uz Ērgļiem) un dodamies tālāk. Bet šeit noteikti var ieplānot gandrīz veselu dienu. Vecāki var braukt uz muzeju uz brīvdabas estrādi, bet bērni, vecmāmiņas pieskatīti, var doties atrakciju parkā. Pasākumu kalendāru un citu informāciju var smelties: www.braki.lv un www.brakutakas.lv

Nonākot atpakaļ uz Pļaviņu šosejas, griežam pa kreisi, kur pēc 1,8 km jāizvēlas ceļš uz Vestienu. Nobraukuši vēl 1,8 km, kreisajā pusē Ieraugām zīmi, ka pēc 400 m būsim galamērķī. Taču jebkurš, kurš dosies pa šo ceļu, nevarēs nepamanīt tik ainavisko Pulgosni. Ezers nav pārlieku milzīgs, taču ļoti skaists. Ir arī interesanta teika par tā rašanos. Kādreiz, kad ezeri vēl lidojuši pa gaisu, meklēdami labāko vietu, lielie Vecpiebalgas ezeri Inesis un Alauksts savā starpā dikti kāvušies. Mazais ezeriņš viņus par to nopulgojis (vai zināt šī vārda nozīmi? Atzīstos, es nezināju.). Abi ezeri par to saniknojušies un iepļaukājuši mazo, no kā radušās ezera salas, un nodēvējuši par Pulgosni. Nu, lūk, un šī ezera drosminieka malā reiz dzimuši un auguši latviešu mūzikas kultūras pamatlicēji brāļi Jurjāni. Iebraucot sētā, mūs sagaida gide/muzeja vadītāja Ieva, kas interesantus stāstus vēstīdama, mūs ieved 19.gs.beigu/20.gs.sākuma dzīvē. Pārkāpjot brāļu tēva 1856.gadā celtās guļbūves slieksni, nevar neuzkāpt uz lielā akmens, kas šeit ir kā laika pareģotājs-ja tas paliek mitrs, gaidāms lietus.

Dzīvojamā mājā iespējams apskatīt saglabājušos darba galdu bet, kas vēl saviļņojošāk, spēlēt tos pašus taustiņus, ko savulaik spēlējuši brāļi Jurjāni. Super!

Dzīvojamā ēkā ir iespējams arī iegādāties māju pļavās ievāktās tējas (gaiļbiksīši, vīgriezes, liepziedi) par simbolisku cenu (0,70), kā arī magnētiņus (2 eiro), pildspalvas u.c. Ēkā ir patīkami vēss, nemaz negribas doties laukā, bet kādreiz vasarās brāļi esot gājuši gulēt klētī, kur šobrīd ir iespējams izmēģināt dažādus pūšamos instrumentus,

apskatīt seno mūzikas instrumentu cītars un apskatīt mūzikas instrumentu, kas ir gandrīz kā trenažieris, jo, to spēlējot, ir kārtīgs darbs gan kājām, gan sēžai.

Muzejā noteikti patiks bērniem, kas mīl mūziku, kas vēlas iepazīt tā pirmssākumus Latvijā. Šeit visu var pataustīt un izmēģināt. Otrajā klēts galā ir ierīkota tāda kā darbnīca, kur ikviens apmeklētājs var padarboties ar saivu un stellēm, ieaužot kopējā sedziņā savu daļu auduma. Tad tai tiek pievienota lapiņa ar audēja vārdu un datumu. Kad atkal būs iespēja atgriezties muzejā, varēs sameklēt savu gabaliņu sirds. Citās ēkās apskatāmi lauksaimniecības rīki, sadzīves priekšmeti, kā, piemēram, mammas lielā karote

Pie mazās dūmu pirtiņas ir mazs dīķis, kas šobrīd pilns Vecpiebalgas ūdensrožu. Starp citu, šajā pašā pirtiņā pasaulē nākuši visi 9 Jurjānu bērni. Neviens apmeklētājs no "Meņģeļiem" netiek prom, kamēr nav uzkāpis ''Dziesmu kalnā" un nav nodziedājis kādu no brāļu apdarē rakstītām tautasdziesmām vai sakomponēto dziesmu. Mēs izvēlamies "Pūt, vējiņi", un gidei Ievai piepalīdzot, mūsu balsis skan labi. Ir kolosāla sajūta, dziedāt pašu Jurjānu mājās, veroties vienā pusē uz skaisto ezeru, bet otrā uz 1981.gadā izveidoto piemiņas akmeni visiem 4 brāļiem.

Blakus no Mežaparka atvestajam Dziesmu kalnam atrodas akmeņi, kuros savus plaukstu (daži: pēdu) nospiedumus atstājuši Latvijas kordiriģenti, ieskaitot S.Kļavu, G.Kokaru u.c. Kaut kas līdzīgs Liepājā esošajai alejai. "Meņģeļos"ir tik kluss un mierīgs, ka nolemjam šeit pārnakšņot. Telts vieta maksā tikai EUR 1,50. Vakarā, kad saule riet, uzkāpju kalnā, no kurienes paveras ļoti skaists skats-ezerā atspoguļojas sārtā saulīte. Kalna galā ir uzsliets vēl viens 22. Dziesmu svētku simbols-Gaismas rats.

Lai pie tā nonāktu, jāiet pa pļavu, kur pa pilnam mazu vardulēnu. Nu tik daudz, ka mazajai pat bail palika:) Rats, kaut varens un smags, ir arī iegriežams. Šis rats simbolizē sauli, kas saistās ar mūžīgu kustību, dzīvību. Tautasdziesmās pieminam, ka saulīte dienā visiem redzama, brauc, tek, dej un kāpj pa debesu kalnu, bet naktī veic atkal atceļu, neredzama, aiz apvāršņa. Tādēļ Saule ir apaļa un tai ir „spieķi” kā rata ritenim, lai varētu „ripot”. Šeit šis rats iederas 100%.

Pirms baudīt klusumu Meņģeļu sētā, dodamies vēl uz Ērgļiem, uz viesnīcu Rīgas ielā 31, kur atrodama kafejnīca "Kore". Piedāvājums ir ļoti plašs, bet mēs izvēlamies Ērgļiem un tās dienas piedzīvojumiem atbilstošāko-Gardo Braku biezputru (2,90 pilna, 2,00-pusporcija) no kartupeļiem, šķeltajiem zirņiem un grūbām,kam pāri pārlieta saldā krējuma mērcīte ar sīpoliem un kūpinātu gaļiņu. Nosaukums sevi attaisnoja-putra bija ļoti, ļoti garšīga.

Arī bērnu ēdienkartes piedāvājums neliek vilties -viss ir svaigs un garšīgs. Pilniem vēderiem dodamies atpakaļ uz talantīgo brāļu dzimtas mājām, kur pārlaižam supermierīgu un klusu nakti. Mēs gan agri modāmies, jo gribējām redzēt, kā saulīte lec, bet puika bija nolēmis sadabūt kādu zivi no dīķa. Es šeit vēlētos atgriezties laikā, kad brāļi, aizirušies līdz vienai no salām, saviem klausītājiem no tās sniedza neaizmirstamu mežraga spēles koncertu.