24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Jau ilgāku laiku, gan tieši, gan netieši esmu saistīta ar labdarību un cilvēkiem, kas nodarbojas ar labdarību. Vispirms runājot par mani, es uzskatu, ka labus darbus ir jādara tad, ja to tu vēlies un tas nāk no sirds. Ja tevi uzrunā kāds no uzsaucieniem, vai vēlme palīdzēt kādam atsevišķam cilvēkam.
Protams, nenoliedzami ir cilvēki, kas izmanto citu cilvēku labvēlību un dzīvo no tā, ka viņiem visu laiku kāds kaut ko ziedo. Tāda māmiņa kādu laiku klejoja pa portālu Mamin klub. Zinu šo dāmu ļoti labi, jo dzīvojam kaimiņos. Jā bērniņš bija slims, bet atlaba, bet tas netraucēja šai māmiņai lūgt citu māmiņu palīdzību, bet pēc tam trūkumcietēja brauca iepirkties uz Polijas Belastokas bāzēm. Bet ir jāsaprot, ka tādu cilvēku nav daudz, viņus vienkārši redz un dzird. Bieži vien mēs paši neapdomīgi izplatām informāciju un nākošie tāpat padot šo ziņu tālāk, bet kad atver informācijas avotu, var redzēt, ka palīdzība lūgta 2014 un 2015. gadā, nevis tagad. Bet pēc tam, kad ieraugam paši savu neuzmanības kļūdu, nauda ir pārskaitīta un uzskatām ,ka esam apmānīti.
Lasot māmiņu komentārus, palika rūgti.
Mīļās, ja Jūs ziedojat savas drēbes labdarībai, jau iepriekš ar domu, ka tur strādā nekrietni cilvēki, tad nedariet to.
Tā kā man arī ir nācies šķirot drēbes, lai saliktu pa izmēriem un atdalītu vīriešu, sieviešu un bērnu drēbes, tad teikšu godīgi, reizēm ir kauns par mums, jo ziedo gan saplēstas drēbes, gan netīras un novalkātas.
Es gribu Jums pajautāt. Vai daudzas no Jums ir strādājušas šo BRĪVPRĀTĪGO darbu, jo ir tikai dažas organizācijas, kurā ar labdarību nodarbojas atalgoti darbinieki, ja nē, tad savus komentārus par to, ka šie cilvēki labāko paņem sev, atstājiet pie sevis. ‘
Mana kolēģe jau gadiem ilgi brauc pa visu Latviju, viņa zina cilvēku vajadzības un viņu gaida un nāk pa pusciematiem, kad viņa atbrauc. Ir daudz vietas Latvijā, kur ir mazi ciematiņi, nav darba un cilvēki dzīvo uz nabadzības robežas. Viņi ļoti priecājās par katru drēbīti, ko atved. Atcerēsimies, ka neviens no mums nezin, kādā situācijā nonāksim mēs jau rīt.
Būsim iecietīgi pret lūdzējiem un ar cieņu izturēsimies pret tiem cilvēkiem, kas nežēlo savu brīvo laiku un enerģiju, darot labus darbus.
Un ziniet, ir vērts, izjust tās emocijas, kad vecs vīrs ar asarām acīs tevi apņem un saka paldies par dažiem krekliem, kas viņam atvesti ziemassvētkos.
Nevar nepiekrist, bet dzīve ir dzīve un tajā ir daudz skaudru stāstu.
Aizvien vairāk un biežāk izskan stāsti par to, ka bērni nerūpējas par vecākiem, vecāki nerūpējas par bērniem, kaut kas tajā visā ir nogājis greizi. Kaut kas nav īsti pareizi visā sistēmā. Sajūta, ka ir izaugusi trallinātāju cilts...
Man pašai nav saprotams kā var nerūpēties par bērniem un nerūpēties par vecākiem, ja tas ir nepieciešams.
situācijas ir ļoti daudz un dažādas. Vecam cilvēkam ir grūti atteikties no savas ierastās vides, bet bērni bieži vien aizmirst par saviem vecākiem, atcerās tad, kad viņi miruši un jāsāk dalīt manta.☹
Piekrītu. Esmu pārliecināta, ka labdarībai ir jābūt no sirds! Jā, man ir iespēja izvēlēties kam un kā ziedot ja es to vēlos un nedarīt neko, ja es to nevēlos. Mani apsvērumi nav nevienam jāpublisko, jo tā ir mana izvēle.
Ja es ziedoju, tad ticu, ka saņēmējam tas būs noderīgi un pat ja saņēmējs ir negodīgs, tad tā nav mana problēma.
Reizēm gan man šķiet, ka daļa sabiedrības ir jocīga. Piem, vakardien TV sižets - sākums sirdi plosošs - pirmās grupas invalīde dzīvo mērenā graustā, apkures nav, sildās ar elektrību, dzīvoklis nav diez ko tīrs žēlojas ka sociālie nepalīdz.
Izrādās vispirms jau sievietei ir pieaugusi meita, vismaz manā saprašanā, mēs tomēr esam atbildīgi par palīdzību saviem vecākiem. Šis variants šķiet netiek izskatīts vispār. Bet lai būtu. Sižets tiek šķetināts tālāk un atklājas, ka invalīde ir atteikusies doties uz sociālo māju, jo potenciāli apkārtnē būs dzērāji, cer uz pašvaldības piešķirtu dzīvokli. Un te pēkšņi invalīdes emociju izvirdums - lai pašvaldība necer, ka ies uz kaut kādu vienistabas dzīvokli, jo viņai pienākoties (!) lielāks, ja nu savu reizi meita ar bērniem atbrauc ciemos un apliek pa nakti!
Velns pa rāvis - par cilvēku rūpējas, piedāvā risinājumus par nodokļu maksātāju naudu un lūk, kundzei vajag pili! Godīgi, kā nodokļu maksātāja sajutos kā spļāvienu sejā dabūjusi!