Veidot, saglabāt un nodot bērniem

Atceros, ar kādu interesi bērnībā klausījos, kā mamma lasīja par mūsu "zīdainības" izgājieniem un teicieniem no vecas burtnīcas. Tikpat neaizmirstamas ir senās fotogrāfijas, kurās viņa pati vēl ir maza meitene - tās pētīju tik bieži, ka teju vai iegaumēju katru smagā un mūžīgi noputējušā albuma fotogrāfiju. Un tā diena, kad viņa uzgāja kladi, kurā veikti dienasgrāmatas ieraksti laikā, kad viņa bija tikai nedaudz vecāka par mani šobrīd, bija pavisam īpaša. Tam visam bija, ir un būs milzīga vērtība manās acīs.

Vakar, kad veicu kārtējo ierakstu savā (nu jau trešajā) dienasgrāmatā, aizdomājos par to, ka reiz tā nonāks manas meitas rokās. Viņa lasīs par manām vidusskolas gaitām, par to, kā izveidoju attiecības ar viņas tēti. Viņa uzies ierakstu, ko veicu tajā vakarā, kad abi nolēmām, ka vēlamies bērniņu, tāpat kā priecīgo un īso ziņu dienā, kad uzzināju, ka būšu mamma. Protams, tur ir arī skumji un dusmu pilni ieraksti, taču tas tikai mācīs un atgādinās, ka dzīvē baltais mijas ar melno. Arī priecīgā un smaidīgā mamma iekšēji ir izkarojusi daudzas cīņas. Bet vismīļākie ir tie vārdi, kurus tur ierakstu par Ievas attīstību, viņas smaidiem un pirmajiem neapzinātajiem (pagaidām) nedarbiem. Viņa neko no šī laika neatcerēsies. Gribu, lai vismaz šādi viņai rastos kāda nojausma par to, cik ļoti es viņu mīlēju un par viņu rūpējos šajā laikā.

Vēl es glabāju sirsnīgu, garu un ar roku rakstītu mīlestības vēstuli, kuru veltīju Ieviņas tētim mūsu attiecību pašā sākumā. Lai arī cik salkana, tā man ir īpaši mīļa un dārga. Jā, vēl ir arī īsāka mīlestības-pateicības vēstule, kuru rakstīju, kad mūsu attiecībām apritēja pirmais gads. Tām abām pēc gadiem būs neaprakstāma vērtība nevien manās, bet arī manu bērnu acīs.

Protams, ir jau arī fotogrāfijas. Skumji, ka man nav fotogrāfiju no agras mazotnes, tāpat lielākā daļa no skolas laiku bildēm ir vienīgi digitālas. Ļoti ceru kādu dienu saņemties, atlasīt pāris simtus svarīgākās, un tās attīstīt. Lai vēlāk visa ģimene varam sasēsties gultā, un tās pārskatīt.

Kuras ir Jūsu sentimentālās lietas, kuras glabājat, lai vēlāk tās nodotu bērniem, un, kas zina, varbūt viņi atkal tās nodos savējiem? :)