Vecāki un alkohols

Pēdējās dienās esmu ievērojusi krietni vien vairāk dzērušu cilvēku, kā ierasts. Liela daļa no viņiem izskatās "normāli", visticamāk, ģimenes cilvēki. Un tomēr - guļ uz soliņa, neko neredzošām acīm...

Dzīves laikā esmu satikusi vairākas ģimenes, kuras izjaucis alkohols. Esmu redzējusi bērnus, kuri pēkšņi atrodas šķirtā ģimenē. Bērnus, kuri ir redzējuši un piedzīvojuši tik daudz, ka atgādina mazus un salauztus pieaugušos. Neslēpšos un nekautrēšos atzīt, ka reiz arī es biju šāds bērns. Zinu, ko nozīmē tēvs alkoholiķis, attiecīga bērnība un šķirta ģimene. Jā, es ticu, ka tas viss man tika "piespēlēts" kāda iemesla dēļ, ko zina vienīgi Kāds tur augšā. Zinu, ka pretējā gadījumā man nebūtu tā rakstura rūdījuma un pieredzes, kas ir šodien. Taču es nebaidos apgalvot, ka līdzi velkas arī ragaviņas, kurās ir maiss ar uzrakstu "Bērnības trauma". Tādi ir vēl, kā jau mums visiem, taču šis ir lielākais no visiem. Vissāpīgākā liekas piebilde - bet ne es tāda vienīgā. Ir neskaitāmas tādas ģimenes, neskaitāmi nelaimīgi bērni...

Tad nu rodas jautājums - ko šie bērni darīs savā dzīvē? Pusaudzes gados arī es iepazinos ar alhokolu. Šī pazīšanās izvērtās par ļoti stipru draudzību - daudz stiprāku, kā maniem "kompanjoniem". Kas to lai zina, kā tas būtu beidzies, ja es nebūtu atradusi baznīcu ar patīkamu jauniešu kolektīvu, kuri mani pievērsa mūzikai un citām lietām.

Strādājot lielveikalā, pirmajās dienās "noķēru" šoku - cilvēki iegādājas tik daudz alkohola! Un tas, kas notiek piektdienās un sestdienās ir vispār kaut kas prātam neaptverams! Kam to visu vajag? Ne par velti latviešus senāk dēvēja par "dzērāju tautu". Liekas, mēs vēl arvien tāda esam.

Trakākais bija redzēt dzērušos vecākus kopā ar bērniem, jaunās māmiņas, pērkam veselus ratus ar pudelēm... Kādā manā maiņā, kad mamma pirka tik daudz pudeļu, ka uz lentes vairs nebija vietas, mazā meitiņa teica:" Tētis nedrīkst dzert tik daudz pivīti! Viņam atkal sāpēs galva, un viņš ar mani nespēlēsies". To atceroties, uzmetas zosāda.

Protams, nevajag krist galējībās un alkoholu uztvert kā "bubuli", jo šādu attieksmi iemācīsies arī mūsu bērni, kas var novest pie gluži pretēja efekta. Taču jāatceras, ka tieši mēs esam tie, kas bērnam iemāca to, kas labs un slikts, cik daudz ir normāli, kur un kādos apstākļos. Tas ir tas, ko viņš paņems līdzi savā dzīvē. Tā ir mūsu atbildība.

Tik ļoti gribētos, lai cilvēki iemācās stresu "sadedzināt" ar sportu, dabas palīdzību, vienatnes mirkli. Lai cilvēki beidzot kļūst atbildīgi, ja ne sevis, tad vismaz savu bērnu dēļ, kuri ir tepat blakus - vēro, mācās un gaida, kad vecāks nāks spēlēties. Gaida, kad vecāks pārstās muļķīgi uzvesties vai pat biedēt. 

Es vienkārši gribu, lai vecāki pārtrauc apzināti "bojāt" savus bērnus.

P. S. Raksts nav nedz pamācošas, nedz pārmetošas dabas. Katram ir tiesības dzīvot tā, kā viņš to vēlas. Man vienkārši sasāpējās sirds.