Vasaras blogere CETURTDIENĀS: Pārvarot sava komforta slieksni

Vienmēr visvieglāk ir peldēt pa straumi, jo zini, kas Tevi sagaida nākamajā krustojumā, nav lieki jādomā, jāzīlē un jāsatraucās par nākotni, tomēr jāapzinās, ka tikmēr, kamēr nebūsi pārvarējis savu komforta robežu, lieki cerēt uz attīstību.

Pēc tāda principa vadoties arī nolēmu mainīt savu darba vietu. Pašreizējā vietiņa labi iesildīta, visi cilvēki pazīstami un prognozējami tikpat precīzi, kā likumsakarība, ka aiz ziemas seko pavasaris. Tomēr laiku pa laikam urdīja nemiers, jo apzinājos, ka esmu ieslīgusi rutīnā, kur katru dienu atkārtojas aptuveni viens un tas pats un arvien retāk ir tās reizes, kad varu lepoties par savu paveikto darbu. Tādā garā negribēju vairs turpināt, tādēļ nolēmu mainīt savu ikdienu...

Rītdien ir mana pēdējā darba diena esošajā darba vietā. Nostrādāti seši gadi vienā vietā, tādēļ jo vairāk var saprast manu iekšējo satraukumu, kā būs tālāk? Varbūt jaunajā vietā man nemaz nepatiks, varbūt es nemaz nespēšu paveikt tos uzdevumus, kurus man uzticēs, varbūt pārējie kolēģi mani uztvers kā nenopietnu skuķi, kurš tagad ticis svarīgā amatā? Vai spēšu apvienot jauno darbu ar bērna izvadāšanu uz bērnudārzu? Protams, patlaban vēl ir iespēja spert soli atpakaļ, paliekot turpat un turpinot arī turpmāk tādā pašā garā, bet vai tādā gadījumā es kļūšu laimīgāka?

Lūk, tādas pārdomas mani pavada jūlija noslēgumā. Ar veselo saprātu labi apzinos, ka esmu spēcīgs speciālists, kurš zina, ko dara un par padarīto arī uzņemās atbildību nevis kļūdu gadījumā iebāž galvu smiltīs, izliekoties, ka viņa nemaz te nav, bet sirsniņā jau tik un tā valda nemiers.