Vairosim labo? Vairosim!

Šorīt modos ar smaidu sejā (cenšos gan to darīt katru dienu, bet piektdienās tas izdodas vislabāk), jo ir taču piektdiena. Priekšā divas brīvas dienas, kurās varēs necelties līdz ar modinātāju, visu dienu būt kopā ar savējiem un dzīvoties pa lauku.

Jā, bērni noteikti jūt vecāku noskaņojumu, tādēļ arī mūsu Robītis šorīt pamodās īpaši labā noskaņojumā. Ja dažkārt nākas pacīnīties ar niķiem vai nejauko miedziņu, tad šodien viss bija savādāk. Ar smaidu sejā mazais iedeva buču savam mājas mīlulim trusim (tas ir ikrīta rituāls pēc pamošanās) un kopā ar tēti devās ģērbties.

Tagad, kad Roberts jau kļuvis par lielu vīriņu, uz bērnudārzu vairs nebraucam ar ratiem. Nē, kur nu?!? Mēs ejam ar kājām līdz trolejbusam, sēžam tajā kā lieli cilvēki un vērojam apkārtni. Jā, ir reizes, kad Roberts ceļu līdz dārziņam noguļ man klēpī, bet ir smaidīgās dienas (tāda kā šī), kad ar saviem smaidīgajiem smiekliem mazais atmodina prieka dzirksti arī citu drūmajās sejās. Un tāds bija šis rīts. Roberts visu ceļu līdz centram trolejbusā savā valodiņā dziedāja un komentēja apkārt notiekošo. Pa visu sarunām ar dēlu ik pa brīdim konstatēju, ka Robīša pozitīvais noskaņojums piezogas arī pārējiem pasažieriem. Jūs jau zināt, kādi mēs izskatāmies no rītiem sabiedriskajā transportā – ar akmens cietām sejām, pelēki, saīguši. Bet te viens maziņš ziķeris, kurš ar savu dziesmu gluži kā cīrulis visus pamodina no drūmajām domām, par to, ka atkal jau jāiet uz darbu.

Tātad nevajag nemaz otram dāvināt rožu klēpjus vai nonest no debesīm zvaigžņu maisus. Pietiek ar smaidu, ar prieku, ar kādu dziesmu!

Un, lai diena noslēgtos uz tikpat priecīgas nots un arī citiem būtu prieks, jau no rīta izplānoju, ka šodien uz bērnudārzu pakaļ Robītim iešu ar asteru pušķi. Lai arī auklītēm tiek mazs, sieviešķīgs prieciņš.

Vairosim prieku? Vairosim!