26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Šorīt, sēžot un prātojot par sava vakardienas sliktā garastāvokļa cēloni, sapratu, ka tā ir vientulība.
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka, esot mājās ar meitu, man nav iemesla sūdzēties par vientulību. Es atļaušos nepiekrist. Ja grūtniecības pēdējā mēnesī, kad īsti vairs nekur negribējās doties, es regulāri sūdzējos gan par garlaicību, gan vientulību, tad šobrīd varu teikt, ka pirmā ir uzveikta viennozīmīgi – nav tāda brīža, kad sēdēt un domāt par to, kā lai aizpilda “brīvo laiku”. Jo tāda nav. Taču tā skumjā vienatnes sajūta gan neatstāj…
Tad nu aizdomājos – vai tā jūtamies mēs visas? Droši vien. Nu, vismaz lielākā daļa, gan jau ir kāda, kura “paķer bērnu padusē” un skrien pa pasauli uz nebēdu. Katram savs.
Manuprāt, piedzimstot bērniņam, uz kādu laiku “nomirst” mūsu sabiedriskā dzīve. Un tā tam arī ir jābūt, ar to mēs rēķināmies jau iepriekš. Tas ir skaists, mierpilns un harmonisks mūsu dzīves posms, kurā izjūtam vēlmi dāvāt tam mazajam bumbulim mīlestību un mieru, izveidojot “ligzdiņu” mājās. Pastaigas ir viena lieta, tās ir vajadzīgas un patīkamas mums abām. Bet ciemošanās svešā mājā jau ir kas cits, pat, ja tie ir radi. Protams, nevar jau 12 mēnešus neiziet no dzīvokļa, un tā arī nav jādara. Taču reizēm man liekas, ka no šādām ciemošanās reizēm es nogurstu vairāk, nekā tas bērniņš. Visu laiku prātā domas “ja nu sakakājas; dzīvoklis pilns – kur lai pabaroju; kur lai apguldu, roka jau tirpst.” Un, nedod Dievs, viņai uznāks svešā vietā tā mistiskā, histēriskā raudāšana – tad man nervi čupā pavisam! Gribas viņu paķert, ielikt ratos un “Visu labu!” Nē, ciemoties ar bērnu, vismaz tik mazu, man nepatīk.
Vislabāk ir mājās, kur viss ir pa ķērienam, un bērniņš omulīgi jūtas. Tāpat mājās ir mūsu brīnišķīgais tētis – mans labākais draugs un kompanjons. Man bija tik ļoti paveicies, ka meitiņas 5 mēnešus īsajā dzīves laikā, vismaz 2 no tiem viņš dzīvojās pa māju ar mums abām. Ai, kas tā bija pa idilli! Mēs trīs, noslēgušies no visas pasaules. Bet tad arī mūsu mājās ienāca skarbā dzīves realitāte – vīrietim ir jāiet uz darbu. Un tagad ir brīži, kad saprotu, ka gribu no viņa daudz vairāk laika un uzmanības, nekā viņš vispār ir spējīgs man dāvāt.
Cik veiksmīgas ir rīdzinieces! Ir iespēja tikties ar citām mammām, apmeklēt dažādus kursus kopā ar bērnu. Esmu no mazas pilsētas, šeit nenotiek nekas. Mašīnas man nav, autobusā pārvadāt zīdaini nevēlos. Visu vēl sliktāku padara tas, ka šajā pilsētā man nav draugu, arī radus atstāju tur, kur dzīvoju agrāk. Un tad ir tādi brīži, kad gribās apsēsties un nopietni ar kādu aprunāties, bet neviena nav. Interesanti ir tas, ka tad, kad kāds tomēr atbrauc ciemos, gribu, lai vairākas dienas pēc tam neviens mūs “netraucē”.
Man patīk sēdēt mājās ar bērniņu. Un man patīk būt mammai. Tas ir tik skaists laiks, kas skrien neiedomājami ātri. Pat nepamanīšu, cik ātri pienāks tas brīdis, kad es atkal gribēšu, lai viņa atkal ir maziņa, un es mierīgi varu sēdēt mājās un just, kā manās rokās guļ visa pasaule...
Raksts nekādā veidā nav sūdzība! Tas ir par to, cik interesanti daba ir iekārtojusi – no vienas puses tu jūties vientuļa, taču tajā pašā laikā tā pa īstam negribi nedz kaut kur doties, nedz kādu satikt. Tā vien liekas, ka vientulība ir jaunās māmiņas pavadone…
P. S. Foto no personiskā arhīva - bija laiks, kad paķēru fotoaparātu un devos, kur acis rāda. :) Vienā no šādām reizēm tapa šī bildīte. :)
Jā, domāju, kamēr mammīte vēl nav atgriezusies darbā, bet mazais jau iet dārziņā, tā vientulības sajūta tiešām var piezagties ātri vien. Tādā ziņā piekrītu, man te vismaz ir kāds, ar kuru paviļāties un pabļaustīties. 😃 😀
P. S. Es bērnus slingoju, tāpēc man nebija šis "es nekur netieku ar zīdaini" - mēs gājām visur, vasarā vispār bija kaifīgi, jo nebija jāstreso, ka bērns, piesiets man klāt, sasvīdīs iekštelpās - humpalas ķemmējām, garās pastaigās gājām, koncertus apmeklējām utt.
Man nebija vientuļi ne ar 1, ne ar 2 (es kopumā 4, 5 gadus pēc kārtas pavadīju mājās ar bērniem) 😀 Bet es visu laiku kaut ko darīju - rakstīju vai bildēju, blakusnodarbes mammas lomai bija. Vientuļi ir tagad, kad viņi ir dārziņā (jo es strādāju mājās) un liekas tā jancīgi vienai kkur iet, kko darīt - nekāda prieka 😃 Parasti BKA atver mammām radošo čakru - nez, paadi, patamborē, pakrāso mandalas - izmēģini kaut ko, kas nav darīts vai kas palicis novārtā, varbūt radīsies lieliskas idejas, kā attīstīt kādu no hobijiem vai tamlīdzīgi.
Vai cik forši! Man arī tā gribētos. 😀
Kāda jau te minēja, ka pietrūkst parunāšanas ar citu pieaugušo. Vīrs darbā izsmēlis dienas limitu, tieši viņš izbauda ņemšanos ar bērniem, es labprāt gribētu paklausīties kaut ko tik banālu kā, cik pavadzīmes saķēpāja. Laikā kad strādāju, vakari tik harmoniski kā vīram izdodas, arī nebija, jo bija jāsteidz mājas solis. Es negaužos un nejūtos tā baigi nelaimīga, drīzāk pateicīga, ka ir iespēja būt bērniem mājās, taču tikai ar bērnlietām būt galvā nodarbinātai... gribas paralēli pieaugušo dzīvi 😀
Mjā...
Man kā vientuļniecei pēc dabas dzīvošanās mājās ar bērniem un nekur neiešana bija kā liela svētība. Man nepatīk burzma un cilvēki (laikam tāpoēc, ka darba gaitās ir jāsastopas ar pārk daudziem un visādiem) . Es arī bez bērniem nemīlēju sabiedrību, tā kā man šī nosacītā atšķirtība no sabiedrības nekādi neuztrauca.
Ievies pastaigu draudzeni - sākumā stumdīsiet kopā ratus, pēc tam dalīset rotaļlaukumu. Vai tas būs īslaicīgs projekts vai ilgākam laikam, sapratīsi laika gaitā. Meklēt var netā vai ieleic sludinājumu vietējā avīzē.
Jā, trūkst pieaugušo. Bērns dod ļoti daudz, taču pieaugušais dod ko pavisam citu. 😉
Tieši tā! Ir sajūta, ka raujos uz pusēm - gribu gan nepazust no "aprites", gan būt mierpilna mamma mājās savam mazulim, lai viņa zina un jūt - mamma ir blakus un nekur nepazudīs. 😀 Elionoeri ļoti precīzi uzrakstīja - ir nelielas bailes, kur mēs atgriezīsimies, kad bērns būs izaudzis? Vai draugi vēl būs turpat? Vai cilvēki atcerēsies mūs kā atraktīvas un attapīgas personības, vai tomēr uztvers mūs kā mammas, kuras tikko izlīdušas no tumšas alas?
Un man šķiet,ka ar zīdaini ciemos vēl tīrais nieks,kā ar gadu vai pusotru gadu vecu bērnu 😃
Bet vispār,neteikšu,ka patīk iet ciemos,ja tie ir radi,tad to izmantoju,lai drusku atpūstos-mazo izklaidē omes,tante. Pašai gan patīk uzņemt viesus,savā vidē,tāpēc varbūt arī nav tā vientulības sajūta,jo nedēļas nogalēs ir kāds ciemiņš.
Ehhh... es esmu tik laimīga, ka beidzot es visur varu teikt "nē, nebūšu, man mazais, nav ar ko atstāt".
Vairs nevajag meklēt atrunas (jo tiešs "paldies, bet es negribu parasti neder)., kā kaut kur neietu vai nepiedalītos.
Nesaprotu, kā var būt vientuļi ar mazo. Visu ko darīt, visu ko viņam stāstīt. Tur ne tikai garlaicīgi, bet arī vientuļi (manuprāt) nav iespējams.
Protams, visi esam dažādi, bet ja tik svarīga ir sabiedriskā dzīve, varbūt sākt veidot to pašam?
Nu neesi takš viens tajā pilsētā, caur pašvaldību vai FB atrodi cilvēkus, kas ir ar tevi uz viena viļņa, tā atrodi draugus.
Es esmu priecīga par mieru, es labprāt no Rīgas dotos kaut kur tàlàk, kur lauki, kur savs mežs un zemes pleķis. 😀
Atrodiet mieru sevī un būs tā laime 😀
oijjj...un par to čakaru tik zināmas sajūtas. Manā dienas plānā ir iziet pastaigā ar bērniem, bet tāds slinkums ar visu to ģērbšanos un tad vēl ratiņu nešanu pa kāpnēm lejā. Liekas, ka tas no manis paņem visu enerģiju pēc kārtējās ngulētās nakts...aiiii, bet nu tuliņ jau došos😃
Tu mani esi ideāli sapratusi! 😀 Un, starp citu, es arī iedomājos par ciemošanos pie kaimiņiem. 😃
Manuprāt, tam, cik daudz bērniņu mammai ir, ir liela nozīme. 😉 Tās, kuras min, ka ir 2 bērnu mammas, jūtas mazlietiņ savādāk nekā es. Domāju, tas tāpēc, ka ar vecāko bērnu var kaut nedaudz, bet tomēr parunāties. 😀 Tās, kuras sēž mājās ar vienu mazu bebuku, sapratīs to sajūtu, kad sēdi bērniņam blakus, kamēr viņš spēlējas ar grabuli, un skaties ārā pa logu. Var jau grabināt to grabuli, smaidīt un bučot to mazuli, bet pienāk brīdis, kad pielavās tā vientulības sajūta. 😉
Ļoti precīzi. Var mīlēt stipri un vienlaikus nenormāli dusmoties. Var iziet cilvēkos viens, bet ar galvu būt mājās utt.
Par rīdziniecēm gan ir uzpūsta ilūzija. Šeit ir tas pats kas visur, tikai te ir Rīga.
ļoti precīzi aprakstīji to sajūtu - ka gribas doties kaut kur un tajā pašā laikā negribas, kad iedomājies to čakaru.
Jā, Rīgā citas mammas sameklēt domubiedru grupās ir vieglāk, piekrītu. Bet kursi kopā ar bērnu? Kas tie tādi? 😃 Nu labi, bēbīšskoliņas un citi bēbīšu-mazulīšu. Pateikšu godīgi - minētās iespējas man nesniedz to vajadzīgo gandarījumu, kas atsvērtu neērtību doties. Man visvairāk pietrūkst tieši PIEAUGUŠO pasākumu BEZ kārtējās bēbīšu un mazulīšu tēmu pārmalšanas. Pat Māmiņu kino repertuārā tās filmas, kuras es visvairāk gribētu redzēt, neparādās.
Apmēram reizi mēnesī dodos uz kādu koncertu, teātri vai vakaru ar draugiem. Tas ir kā svaiga gaisa malks.
Nav jau tik traki! Arī Dobelē mammas tiekas,ir nodarbības,bēbīšskola.
Es noteikti nejūtos vientuļa. Pat drusku izbaudu to,ka dienas lielāko daļu esmu divatā ar mazo,jo vakari,kad pārrodas 3 gadnieks ir nervu šūnas prasoši 😃
Nezinu, kā ir Ievas_mamma, bet man tā vientulība ir drīzāk ne jau tāda, ka jūtos baigi viena, bet tā sajūta, ka visa pārējā pasaule skrien uz priekšu un, kad meitiņa jau būs gana liela un man būs jāatgriežās ikdienas gaitās, liksies, ka viss ir mainījies un es vairs nesaprotu, kas notiek, nemācēšu ieiet atpakaļ.
Laiks, ko pavadu kopā ar meitu ir brīnišķīgs, piesātināts un nepavisam ne vientulīgs 😀
Ai, kāda gan vientulība - esot māmiņai diviem burvīgiem bērniņiem, man tāda (vientulība) nav. Kā gan var būt vientulība, ja ir tik daudz ko darīt un daudz kas paliek neizdarīts, vienkārši par maz laika visam. Vai kā gribētos apsēsties, pabūt klusumā un kaut uz brīdi nebūt dzīves skrējienā un pabaudīt vientulību- tad es beidzot varbūt varētu ielūkoties spogulī vai uzkrāsot nagus, vai vēl labāk kaut ko palasītu. 😉
Droši vien, ka tas nav mierinājums, bet manas sajūtas ir tieši tādas pašas, ar visu to, ka dzīvoju pašā Rīgas centrā. Bēbīti lieki vazāt apkārt negribu, ciemiņi nogurdina, kursi ir dārgi un tā pati vazāšanās vien sanāk, draudzenes, māsa un mamma strādā vai studē. Tuvākā draudzene, kurai ir bēbīti, dzīvo Tukumā 😃 Vienīgais pluss - apkārt ir daudz jauku veikalu, bet naudas, ko tērēt, arī nav bezgalīgi daudz 😃 šausmīgi, bet rīt jādodas uz bērēm Jūrmalā. Slaucu pienu, ko atstāt tētim ar mazo. Jūtu, kā gatavojoties piedzīvojumam... Mierinu sevi, ka drīz nāks pavasaris un kopā ar meitu varēsim piedzīvot vairāk, ārpus mājas. Šobrīd vientulību kliedēju rakstot un lasot blogus, skatoties seriālu. Arī ar kaimiņiem esmu sākusi sveicināties un apjautāties, kā klājas. Ceru, ka nedomā, ka esmu ķerta 😃