Vai vienaldzība šoreiz mums ir kaut ko iemācījusi

nosiguldas
nosiguldas 13. jūlijs 2017 15:03
1055

Aiz loga krīt lielas lietus lāses, pati daba sēro kopā ar visiem, kam sāp sirds par mazo puisēnu, kas bezpalīdzīgi kliedza pēc palīdzības, viens pats meža biezoknī.

Kad notiek šādi negadījumi, visas pārējās likstas kļūst nesvarīgas. Es tāpat kā visa Latvija sekoju līdz notikumiem un lūdzu pie sevis, lai zēnu atrastu sveiku un veselu, jo brīnumi notiek. Šoreiz brīnumi nenotika un puisēna vairs nav.

Bet šoreiz stāsts nav par to, bet gan par to, vai mēs kaut ko esam iemācījušies no šī gadījuma ?

Šo divu nedēļu laikā varēja lasīt dažādus rakstus par meklēšanas pasākumiem, par citiem bērniem un puisēnu, kuru kāda sieviete satika pilsētas centrā ar segu un spilvenu rokā. Palasot komentārus, kļuva skumji, komentētājas sievietes norādīja, ka raksta autore maisās, kur viņu neprasa, ka astoņi gadi ir pietiekams vecums, lai bērns varētu staigāt viens.  Otrs raksts bija par kādu sievieti, kas apstādināja raudošu mazuli meža parkā un pēc tam saņēma mammas pārmetumus.  

Esmu mamma un omīte un es ar šausmām iedomājos,  ko mazulis juta tur mežā, lietū, negaisā, kad viņš nosala ar kliedzieniem pēc māmiņas.  Bet cik mums apkārt ir bērniņu, kas tāpat kliedz klusējot un te nebūt nav jāmeklē dzērāju bērni, tie parasti ir acu priekšā, es domāju tās ģimenes, kurās ārēji viss ir labi, tikai bieži kaimiņi dzird, kā bērns skaļi raud un vecāki viņu sit. Bērnus izmanto, paši vecāki noved līdz pašnāvībai vai nogalina.

LAI, CIK DRAMATISKI TAS NEIZKLAUSĪTOS, tā ir mūsu ikdiena. Un tas var notikt tikai tāpēc, ka mūsu sabiedrību vada VIENALDZĪBA.  Vienaldzības terminam ir plašs tulkojums, arī  visatļautību var uzskatīt par vienaldzības paveidu. Lai bērns dara visu ko grib, galvenais, lai liek mieru vecākiem. Un to mēs saucam par mīlestību pret bērniem.

Mēs no vienas galējības krītam otrā. Agrāk bērnam bija jābūt stingrai disciplīnai un vecāki baidījās, ka viņus varēs saukt pie atbildības, ja bērns būs atšķirīgs no saviem vienaudžiem. Tagad bērnam tiek atļauts viss, viņam ir jāaug  brīvam un katra stingrāka darbība var tik, vērtēta kā fiziska vai morāla vardarbība.  Norītas baterijas, izdzerta esence noslīkšana dīķī, arī tā ir mūsu ikdiena, jo nav robežu, bērns var darīt visu un vecākiem par to nekas nebūs.  

Manam vecākajam dēlam bija gandrīz divi gadiņi, kad viņš applaucējās. Tas notika nejauši, omīte novēršas un puišuks gribēja ienest man kafiju istabā, jo es tai laikā gulēju uz gultas saģipsēta. Pēc tā ko redzēju, pēc tām sāpēm ko izjutu kā mamma, es nozvērējos, ka mani bērni nekad vairs neapplaucēsies. Es stingri to ievēroju arī ar mazbērniem.

VISAM IR JĀBŪT ROBEŽĀM UN BĒRNAM IR JĀSAPROT, KA IR LIETAS, KO NEDRĪKST DARĪT. Nedrīkst aiztikt pieaugušo lietas un rakņāties pa vecāku skapjiem. Nedrīkst bez atļaujas ņemt pieaugušo lietas, nedrīkst dzert un ēst nepajautājot, vai tas domāts bērnam. Nevar viens iet staigāt prom no mājas. Mēs ejam uz mežu un es katru reizi ar bērniem atkārtoju meža likumu. “Mēs neko neņemam, ko nepazīstam, mēs neēdam ogas, kamēr neesam pajautājuši, vai tā ir ēdama.

 Mēs bieži vien ar nosodošu skatu skatāmies uz svešu bērnu, bet savu vienkārši atsakāmies redzēt. Arvien biežāk presē var lasīt, ka no nelabvēlīgām ģimenēm izņem bērnus. Aprakstītie apstākļi ir šausminoši , bet kur ir kaimiņi? Viņi neredz, ka bērniņi staigā izsalkuši, ka no dzīvokļa nāk drausmīga smaka, vai tur raud bērni? Tāds pats jautājums ir bāriņtiesai ? Kamēr kaut kas nenotiek, visi izliekas, ka viss ir kārtībā. ES DOMĀJU, KA IR PĒDĒJAIS LAIKS KAUT KO MAINĪT MŪSOS UN SABIEDRĪBĀ KOPUMĀ .

Sargāsim savus bērnus un nepaiesim vienaldzīgi garām problēmai, kuras atrisināšanai ir nepieciešama tieši mūsu dalība.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
smukinja86 14. jūlijs 2017 10:33

spēcīgs raksts8-|
Parakstos zem katra vārda(Y)

mamma88 13. jūlijs 2017 17:38

Sodien vel tiesi nodomaju,cik loti es gribetu pasauli bez negadijumiem berniem,nelabveligam gimenem,kur mazie dzivo sausmiga vide utt...utopija

Ievas_mamma 13. jūlijs 2017 16:19

(Y)