25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 13
Vakar, lasot dēlam ikvakara pasaciņu, pie sevis nodomāju, ka dažkārt no saviem bērniem mēs pieprasām un gaidām pārāk daudz.
Mēs vēlamies, lai bērni mums klausītu bez liekām ierunām, uzvestos kā paraugi visiem un visām, bet vai tas ir vajadzīgs? Uzreiz gan gribu teikt, ka šeit nerunāju par vienkārši izlaistiem bērniem, kuriem viss ir atļauts, kuri kāpj uz galvas vecākiem un citiem pieaugušajiem, krīt uz zemes un bļauj, ja nedabūn ko vēlas. Nē, ne par viņiem ir šis stāsts.
Pastāstīšu kādu atgadījumu no dzīves. Biju uz brīdi izgājusi no mājām (jē, mamma brīvsolī), bet atgriežoties ko es redzu - mazā fejiņa noraudājusies sarkana un no bļaušanas sasvīdusi, bet dēls jau gultiņā un šņukst. Kad vaicāju, kas atgadījies, vīrs tikai paskatījās uz mani ar dusmīgu skatienu, nebilstot ne vārda, iegrūda man rokās raudošo fejiņu un devās skatīties TV.
Tikmēr es ar meitēnu rokās devos lūkot, ko dara brālis. Paslēpties zem sedziņas iesākumā atteicās runāt, bet vēlāk, izbāzis galvu no savas slēptuves, uz jautājumu, kas gan atgadījies, sāka stāstīt, ka viņš pamodinājis māsu. Un ne jau tīšām. Viņš vienkārši paslīdējis, nokritis un māsa no trokšņa pamodusies.
Lieki teikt, ka vīru tas uzvilka, jo nomocījies, lai iemidzinātu jaunāko bērnu, kāds razbainieks tagad ņem un viņu pamodina. Loģiski, ka kāds ir jāvaino. Būtu labāk klusiņām visu vakaru sēdējis stūrītī un spēlējies bez skaņas nevis atļāvies vēl pārvietoties pa telpu.
Nomierinājusi dēlu, sakot, ka ne jau nu viņš tīšām pamodināja un es saprotu, ka tā var gadīties, samīļoju un lasījām vakara pasaciņu. Dēla noskaņojums uzlabojās un, ceru, par tēta brāzienu viņš jau šorīt bija aizmirsis.
Un šī ir tikai viena no epizodēm, kurā es secinu, ka mēs no bērniem prasām par daudz. Un bieži vien savu slikto noskaņojumu noveļam uz viņiem, sak, pārāk daudz un skaļi tu runā, labāk esi prātīgs, neskraidi... Bet kad tad lai viņš izdauzās, izskraidās un izbauda savu bērnību? Klusiņām sēžot savā istabā diez vai tas izdosies.
Kā ir ar jums? Vai tev nešķiet, ka dažkārt no sava bērna sagaidi par daudz, pieprasi bezierunu paklausību?
👍👍👍
Slikti, ja tētuks pats uzvedās kā pāraudzis zīdainis.
Un , jā es arī gaidīju, ka blogā būs kaut kas par pārslogotiem, vecāku neizsapņoto sapņu īstenotājiem, jo arī tā ir viena briesmīga mūsdienu liga, ne tikai pieaugušo infantilisms.
Kaut kas zinams taja visa ir. Un patiesiba seit mes nevaram runat par to, ka pieaugusie uzvedas ka berni, ir kaut kadi neadekvati ka te jau izteicas vai vel nez kadi. Es domaju, ka saknes sim visam ir meklejams sen sen atpakal, kad senos laikos virietis gaja medit mamutu, bet sieviete vaca bernus un ogas lasija. Virietis sava butiba nav un nekad nebus bernu aukletajs. Ka esmu dzirdejusi, vini nezin ko lai iesak ar to bernu, ari pacietibas nav tik daudz ka sievietem, nevelas taja visa iedzilinaties, reizem savs ego un es ir pari visam kamer sieviete vispirms berni, un tik pec tam es. Tas viss daba ta ir ielikts, un lai gan izklausas skarbi, tam visam ir sava logika. Mes dzivojam parak moderna pasaule, kur valda vienlidziba, bet vai tapec neveidojas sie konflikti, kad kads cits megina darit to ko daba vinam nav paredzejusi. Tapec es sadas situacijas vienkarsi nesaku neko, butiba te nav baiga jega kaut kadam diskusijam un rakstiem interneta.
Protams viriesi ari pieskata reizem bernus un citadi izpalidz, jo mil mus, gada, bet vini nekad nerikosies ka sieviete butu rikojusies.
Mūsu ģimenē arī šādi mēdz gadīties, kad kāds no pieaugušajiem ir bijis neadekvāts. Pārsvarā vīrs. Mums ir 3 mazi, lai gan tas nav ataisnojums. Kā es lūdzu vīru, ja Tev nav nekas labs, ko bērniem teikt, tad nesaki neko un ignorē to haosu, kas notiekas. Pati arī cenšos to ievērot, jo viņi ir tikai bērni un kur citur ja ne mājās viņi var justies brīvi.
Tas, ko es šajā situācijā redzu pavisam greizu un neadekvātu - pieļauju, ka var sanākt negribot, bet tāpēc pieaugušais ir pieaugušais, lai uzvestos kā pieaugušais - atvainotos lielākajam bērnam, to samīļotu un nomierinātu, nevis ļautu bērnam kreņķīgam raudāt zem segas!
Nabaga vīrs!
Adekvāta vai neadekvāta, visiem tā var sanākt, neviens nav ideāls!
Šis nav stāsts par bērnu paklausību un to ko sagaidām no bērna, šis ir stāsts par to, ka vecāki (pieauguši cilvēki) negrib/nemāk uzvesties kā pieauguši un uzņemties atbildību līdz galam par savu rīcību un sekām (šajā gadījumā bērni tak nelūdzu laist tos pasaulē, ir iespēja nodrošināt katram bērnam atsevišķu istabu, lai ir laba skaņas izolācija un viens otru netraucētu un tā ir tikai un vienīgi vecāku izvēle un atbildība). Bet mūsdienās šī "slimība" vainot visus citus ir izplatījusies pārmēru kā tāds nelāgs vīruss - sākot ar dzīvesbiedra un bērnu vainošanu, beidzot ar valdības un sabiedrības vainošanu.
Vecākiem ir jāsaprot, ka izvēloties laist bērnus pasaulē, viņi vairs nedrīkst uzvesties kā bērni!
Katrā ziņā, ja mans vīrs šādi būtu izrīkojies, dabūtu no manis uzklausīt ļoti daudz ko!