Vai bērns man piedos un es pati sev spēšu piedot?

Straujiem soļiem tuvojas ne tikai īstie Ziemassvētki,bet arī pasākumi,kas notiek darbā, dārziņā un citur. 

Šis gads jāatzīst man ir īpaši grūts,jo esmu ne tikai mamma vienam,bet nu jau diviem bērniem. Esmu strādājoša mamma,kurai Ziemassvētku pasākumi notiek un jāorganizē ir darbā, jāpagūst uz abu bērnu pasākumiem dārziņā, vēl jāpaspēj iegādāties visiem dāvanas, un kur nu vēl uzcept piparkūkas, sagatavot cienstiņus .................

Pirmo reiz pa šiem gadiem saprotu,ka neesmu pietiekami laba mamma.  Pirmo reiz pa visiem gadiem kopš Adrians iet dārziņā nebūšu uz viņa eglīti,jo ar savu klasi braucu ārpus Rīgas svinēt Ziemassvētkus. Tā nu sanāca,ka datumus mainīt vairs nebija iespējams un savs bērns ir jānostāda otrajā plānā. 

Otra mana sāpe ir tā,ka mazajai Denīzei šie ir pirmo Ziemassvētki dārziņā. Bet es nekādi nevaru samainīties ar kolēģiem,jo darba laiks ir sasprings un arī uz mazās Denīzes eglīti es netieku. 

Gan jau vēl kādai ir tā pat,bet kā lai paskaidroju bērniem?! Adrians jau ir liels ,gan jau sapratīs,bet tā pat sirsniņa sāpēs ka mammas nav. Denīze vēl no tā visa neko nesaprot,bet kad visiem mazuļiem būs mammas,viņai arī gribēsies. Kā tas var būt,ka pienākumi darbā un sveši bērni ir svarīgāki par savējiem!!!

Bet izvēles nav. Kamols jānorij un jācer ka vismaz tētis tiks uz šiem pasākumiem,lai arī viņam darba devēji nav diez ko priecīgi,ka pirms svētkiem divas dienas ir jākavē darbs. 

To visu nebūšanu ar saviem bērniem gribas kaut kā kompensēt,bet saprotu ,ka lielās dāvanas bērniem neatdos to prieku ,kad mamma un tētis ir kopā ar viņiem. 

Es kā kompensāciju saviem bērniem šogad vedīšu viņus uz Māmiņu kluba eglīti. Katrams savu ,lai laiku veltītu tieši viņam un ne vienam citam!

Māmiņas,kā jūs tiekat galā ar emocijām,kas valda šajā pirmssvēktu juceklī? Man tā vien gribas nolīst malā un izraudāties!