Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Vai bērns = biznesa projekts rietumu sabiedrībā?
10. May 2013, 12:00
lauvinja
lauvinja
Kādas sarunas laikā tika izteikts apgalvojums, ka bērns rietumu kultūrā ir kļuvis par biznesa projektu un tāpēc dzimstība ir tik zema, kāda tā ir. Mani tas aizvainoja, īsti neizprotot kāpēc, jo lai vai kā es neatbalstu bērnu dzemdēšanu bezjēgā, ja par tiem neesi spējīgs parūpēties ar savu darbu nodrošinot iztiku un cilvēka cienīgu dzīvi. Iekšā kaut kas urdīja, bet īsti nevarēju saprast kas tas ir, līdz nonācu pie sekojošas atziņas:
Bērns ir biznesa projekts, ja tā to var teikt, tieši vēsturiski un mazāk attīstītajās valstīs, kur bērns ir darbaspēks un tava sociālā garantija vecumdienās! Savukārt rietumu kultūrās, kur ir attīstīta (greiza) sociālās nodrošināšanas sistēmas, es gribētu apgalvot, ka bērns ir no biznesa projekta, kļuvis par greznu, resursu patērējošu hobiju. Protams, nenoliedzami ne visu var pārvērst naudā un bērns sniedz daudz foršu un pozitīvu emociju, bet tomēr šoreiz es gribētu pragmatiski paanalizēt situāciju.
Cilvēks, kurš neizvēlas laist bērnus pasaulē, visu darba mūžu, bez pārtraukumiem, var veltīt strādāšanai, nepārtraukti veicot atbilstošas iemaksas sociālās apdrošināšanas budžetā, veidojot uzkrājumu pensijai trešajā pensijas līmenī vai privātajos pensijas fondos.
Cilvēks, kurš laiž pasaulē bērnu, viens no vecākiem, kādu brīdi 1 gadu vai 1,5 atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, kad valsts veic smieklīgas iemaksas sociālajā budžetā, paldies par to, ka šis laiks tiek ieskaitīts darba stāžā.
Kamēr bezbērnu cilvēks turpina kāpt pa karjeras kāpnēm, tērēt nopelnīto ceļojumos un investēt nekustamajā īpašumā. Cilvēks ar bērniem daļu savu resursu novirza jaunās paaudzes audzināšanā un izglītošanā (un nestāstiet, ka tie ir santīmi, nu nav par velti nedz bērnu dārzs, nedz skola, nedz interešu izglītība, nemaz nerunājot par kultūras pasākumiem un muzeju apmeklējumiem), līdz ar to ir mazāk līdzekļu investīcijām tajā pašā nekustamajā īpašumā un pensijas trešajā līmenī.
Tad, kad nonākam līdz sirmam vecumam un pensijai – skaidrs ir viens, tas, kuram nav bijis jātērējas uz bērniem, ir krietni labākā situācijā, jo iemaksas sociālajā fondā ir lielākas, privātajos pensijas fondos arī lielākas iemaksas un pensija sanāks smukāka ar lielāku ciparu. Plusā būs kāds īpašums, ja nu kas.
Ja nu izrādās, ka tas, kuram nav bērnu ir savu darbspējīgo dzīvi pavadījis kā sienāzis draiskojoties pa pasauli, savu algu saņēmis aploksnē un nav domājis arī nekā citādi par vecumdienām, arī tad viņš ir labākā situācijā kā tas, kurš audzinājis bērnus, jo vientuļie pensionāri ir savā ziņā prioritāri sociālās palīdzības saņemšanai, jo par viņiem (ak, tiešām) nav, kas parūpējas un tas jādara sabiedrībai.
Savukārt, ja cilvēks ar bērniem vecumā nespēj par sevi parūpēties, tad sabiedrība gaida, ka to izdarīs viņa bērni (es nenoliedzu to, ka bērniem ir jārūpējas par saviem vecākiem).
Par kādu sociālo taisnīgumu mēs varam te runāt?
Viens ir skaidrs, sociālās nodrošināšanas sistēma rietumu pasaulē ir kļuvusi šķība un tā nudien neveicina iedzīvotāju vēlmi laist pasaulē mazos mīļos ķiparus, kuri ir mūsu nākotne!
Par ģimeņu patieso stiprumu varēsim spriest tad, kad bērni būs izauguši, šādās ģimenēs, kad visu "liek uz vienas kārts" ir divi riska faktori:
1) vai būs pietiekami ienākumi gadījumā, ja apgādnieks zaudē ienākumus/nonāk uz slimības gultas/aiziet no dzīves?
2) vai ģimene būs pietiekami stipra un kādā brīdī sieviete nepaliks viena ar bērniem?
Es negribēju šajā rakstā izplūst par pensiju sistēmu un siciālā atbalsta sistēmu. Es uzskatu, ka jebkurš ir tiesīgs vecumdienās saņemt atbalstu no valsts, bet man gribētos šajā jomā reformas, sākot ar atšķirīgām iemaksu likmēm tiem kuriem ir bērni un tiem, kuriem nav bērnu, pārdomājot kad un uz kādiem nosacījumiem piešķirt pensijas, tiem, kuriem ir mazs darba stāžas (jo man nav saprotams, kāpēc valsts pensiju bez jebkādiem nosacījumiem uz pilnu klapi būtu jāpiešķir tiem, kuriem darba stāžs ir 10 gadi, vai kāpēc tiem, kuri neko nav darījuši un veikuši iemaksas rēķina pēc mistiska valsts vidējā, bet tiem, kuri strādājuši par minimālo atlīdzību, no minimālās). Beidzot ar to, ka iespējams prasot sociālo atbalstu no pašvaldībām, būtu pašvaldību/valsts rīcībā jānodod īpašumi, būtu jābūt pilnai pārskatāmībai par visa veida uzkrājumiem un jābeidz diskriminēt pēc bērnu esamības vai neesamības.
Pēdējais ir īpaši būtiski, jo bieži vien pie LV atalgojuma līmeņa pieaugušie bērni paši knapi spēj savilkt galus kopā un visbiežāk rūpes par vecākiem nozīmē saspiesties ciešāk mazā platībā ar bērniem un mazbērniem, jo nav spējīgi uzturēt divus mājokļus, rezultātā te atkal nonākam pie tā paša, kas minēts blogā - tiek sodīti tie, kuriem ir bērni un kuri tos ir audzinājuši, ne tikai sev.
Sociālai sistēmai nevajadzētu stimulēt nerūpēties par savām vecumdienām.
man patīk šis raksts. tu esi lieliski un labi uzrakstījusi reālo situāciju. protams. ka būs daudzi, kas teiks, ka tā nav, ka bērni nav biznesa projekts utt. protams, ka bērns ir mīlestība, beznosacījumu mīlestība, sirds piepildījums utt. bet tā reāli un nopietni skatoties, bērns tomēr ir katras ģiemenes sava veida biznesa plāns. tas ir ieguldījums. to, vai tas būs ieguldījums mūsu vecumdienās, ir atkarīgs no tā kā mēs bērnu audzināsim, cik daudz izglītosim, cik dzīves vērtības iemācīsim. un lai cik skumji tas neizklausītos, bet ar pliku ūdeni bērnu neuzaudzināsim. ja gribam, lai bērni būtu gudri, viņi ir jāizglīto = mums ir jāmaksā par viņu izglītību - bērnudārzā, dažādos pulciņos, skolā, kultūras pasākumos, augstskolā utt. bet tajā pašā brīdī mēs nevaram savtīgos nolūkos audzināt bērnus - lai viņu mūs uztur, kad mēs būsim veci. mums bērni ir jāaudzina tā, lai viņi to paši gribētu.
manā ģiemenē ir situācija, kad kāda no mūsu mammām uzskata, ka mums ir viņa jāuztur un jāizmitina pie sevis. tas nav tāpēc, ka mēs to gribētu, bet tas ir tāpēc, ka viņa tā uzskata - es dzemdēju, tu uzturi. diemžēl, tas atgrūž. es pat nerunāšu par to cik daudz mamma ir ieguldījusi savos bērnos, bet nevaru teikt, ka ar savu audzināšanu (ja to tā var nosaukt, jo dēlu audzināja vecāmamma), viņa būtu pelnījusi visu, ko pati vēlas.
es kā mamma, negaidu, ka meita mani uzturēs, ka viņai ir pienākums (nejaukt ar vēlmi) mani vai tēvu uzturēt, kad mēs būsim veci.
ļoti labi pateikts! Paldies!