Vai bērna ieņemšana jāsaskaņo ar darba vadību?

Šodien sarunājos ar savu tiešo darba vadītāju, norādot, ka, iespējams, drīz došos atvaļinājumā. Nepaguvu pat piebilst, ka to biju domājusi kā ikgadējo atvaļinājumu, kad no vadītāja puses saņēmu piktu skatienu ar piezīmi: „Jau atkal uz gadu?”

Un tad es apstulbu, jo tad nu sanāk, ka bērna ieņemšana man ir jāsaskaņo ar priekšniecību. Tā teikt, jāraksta iesniegums ar atļauju „uztaisīt bērnu” tieši tagad, jo dekrēta laiks tad sakritīs uzņēmumam ar tukšāku periodu, kad es birojā nebūšu nepieciešama. Protams, tagad fantazēju, taču vadītāja attieksme arī raisīja šādu domu lidojumu.

Šādās reizēs sāku fantazēt, cik gan labi būtu strādāt valsts iestādēs, jo tur vismaz uz papīra ir jābūt vienlīdzīgākai attieksmei nevis kā privātā uzņēmumā, kur uz katra soļa ar skatienu tiek nomērīti darbinieces apkārtmēri un, ja viņa kļuvusi nedaudz apaļāka (gadās reizes, kad tā sagribas bulciņas, kad pat nepamani, ka esi kļuvusi korpolentāka), uzreiz aiz rokas tiek ievilkta tumšākā kaktā un izprašņāta, vai gadījumā nav stāvoklī. Ne velti pie mums valda uzskats, ka grūtniecība ir jāslēpj līdz pēdējam brīdim, jo savādāk mainās attieksme un kļūsti par zemākas kategorijas darbinieku, kuram noteikti nerūp uzņēmuma liktenis, jo esi atļāvusies palikt stāvoklī.

Patlaban pienācis laiks, kad tiešām varētu sākt plānot otru bērniņu, taču tajā pašā laikā jau ausīs skan vadības aizrādījumi, sak, kā tad nu tu varēji palikt stāvoklī? Iekriti, ja? Starp citu, tieši tā man pavaicāja, kad pirmo reizi biju bērna gaidībās. Ziniet, neiekritu gan, jo atšķirībā no citiem, es savu dzīvi plānoju.

Protams, arī uzņēmumi plāno savu darbu, tieši tādēļ katra grūtniece viņiem ir kā zobusāpes, jo jāmeklē aizvietotājs, tas vēl jāapmāca. Taču ja visas būsim dzelzs lēdijas un domāsim tikai par karjeru, kurā vietā paliks ģimene un vispār latvieši, jo tā pamazām izmirsim.

Piedodiet un atvainojiet, mīļās meitenes, par manu jūtu un domu izplūdumu, taču šorīt dzirdētais tā arī nedod mieru.