25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 13
Kādā pasākumā, kurā bijām visa ģimene aizdevušies atpūsties, dzīvesbiedrs rokās turēja dēlēnu, savukārt man kāds viesis pienāca klāt un teica: „Tu nu gan. Viņš taču katru dienu iet uz darbu, ir noguris, un Tu vēl liec pieskatīt bērnu.” Paliku nedaudz ar puspavērtu muti. Protams, bērna audzināšana, dzīvokļa pucēšana un ēst gatavošana neskaitās, tā taču ir tikai tāda viegla izklaide, kura prasa vien padsmit minūtes, bet pārējā laikā varu gulēt dīvānā, gaisā saceltām kājām un dzerot kokteiļus.
Arī pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā bija cilvēki, kuri teica, ka es nu gan esmu laimīgā, tagad varēšu mājās neko nedarīt un visu laiku tikai atpūsties. Protams, skumji, ka tādi pieņēmumi ir ne tikai neprecētiem bezbērnu vecpuišiem, bet arī jau māmiņām ar stāžu, kuras, tā vien šķiet, ka ir aizmirsušas, kā pirms vairākiem gadu desmitiem pašas auklējušas savus bērnus.
Ar kādiem stereotipiem ir nācies saskarties Tev? Vai arī Tev kāds ir ieminējies, ka bērna auklēšana ir taču tikai tāda viegla izklaide nevis nopietns un atbildīgs darbiņš?
Viss ir relatīvs, bet pa lielam, ja neskaita dažus periodus mazā bērna dzīvē, es mājās esot ar mazo tiešām jutos mierīgāka un harmoniskāka, nekā raujoties pa darbu. Un nav jau daudz to darbu mūsdienās lielākoties - dzīvokli izpucēt, vešu vešmašīnā samest, ēst uzšmorēt. Parasti žēlojās tās, kam tiešām ir apmēram tik daudz darāmā, kā uzskaitīju.
Tām, kurām vēl ir saimniecība - lopi, dārzs, lauki, un strēkis citu darbu, viņas paspēj gan ar saimniecību galā tikt, gan bērnus izaudzināt!
Tomēr tas nav iemesls vīrietim nepiedalīties bērna audzināšanā, lološanā, mācīšanā un pieskatīšanā - manā pusē gan visi normāli uztver to, ka brīvdienās un atpūtā bērnus pieskatām uz maiņām 😀
Bet zini - tās māmiņas, kas pirms vairākiem gadu desmitiem auklējušas savus bērnus, patiesībā arī ir aizmirsušas, kā tas notika. Un vēl - viena daļa dzīvoja kopā ar saviem vecākiem, vecvecākiem, kuri tos mazos pieskatīja, kamēr māmiņa strādāja - algotu vai nealgotu darbu. Vēl viena daļa mazos jau no salīdzinoši maza vecuma aizsūtīja bērnudārzā (t.s. silītes grupiņas, vēlāk jau diennakts bērnudārzs u.tml.).
Agrāk dikti sāpīgi uztvēru to, ka man jau mājās nav ko darīt, neskatoties, ka rāvos visu diennakti kā darba zirgs bez atpūtas, it sevišķi pirmos divus gadus. Tagad man tas liek pasmaidīt, jo tiešām pēdējos 2 gadus mājas dzīve ir arvien vairāk sākusi sniegt iespējas atrast mirkli atpūtai. Šeit gan lomu spēlē bērns - ir jau tā, ka daži vecāki jau no bērna ienākšanas atrod tos atpūtas laikus, tiem tad arī ir grūtāk saprast tos, kuriem tie atpūtas laiki nav tik pieejami 😀
Lai! Katram mums sava dzīve dzīvojama 😀 Vienmēr jau gribas pateikt, ka "man ir vēl trakāk!", lai kāds pažēlotu, norādīt, ka otrs jau tevi tāpat nesapratīs, jo viņam viss ir tik vienkārši.
Es neesmu no tām, kurām dzīvoklis ir kā elle un bērns nošmucējies kā nez kāds morītis. Dzīvoklis ir tīrs, katru dienu uzpucēts vakariņas vienmēr gatavas, no mājām turpinu katru dienu iespēju robežās arī strādāt, tādēļ ne par to šis stāsts. Stāsts par to, ka tiek uzskatīts, ka jaunās mammas jau neko mājās nedara - bērni paši sev nomaina autiņus, vakariņas katru vakaru uz 18.00 pašas pagatavojas un dzīvokli iztīra labā feja 😀