Turēt vasaru aiz astes

Pēc ilgajām augusta lietavām un pavisam ne vasarīgajām dienām, tik ļoti bijām noilgojušies pēc saules, karstuma, pēc dārzā būšanas, ka, tiklīdz, kā laiks uzlabojās, nolēmām rīkot ballīti. Par godu sev, par godu vasarai, kas gan tūlīt, tūlīt būs prom. Ballīti, lai būtu skaistāka dzīve:)

Un tā palēnām tapa dažādi rotājumi, citi tika izvilkti no krājumiem (ārprāts, garā virtene ar skeleta galvām man bija glabājusies kopš lielā dēla 6 gadu jubilejas, tātad -8 gadus!:)) Pats galvenais, protams, katrai ballītei ir tēma jeb nosaukums. Un tā kā mēs gribējām visu raibu, krāsainu un dīvespriecīgu, mēs rīkojām Krāsaino balli. Tāpat pie krāsām tika visparastākās stikla burciņas, lai tumsā, iededzinot tajās svecītes, dārzs kļūtu krāsaināks. Krāsainie karodziņi, savērti uz virves, atsvaidzinās jebkuru pagalmu un darīs priecīgāku jebkuru ienākušo. Un tā patiesi arī bija-visi, kas šīs nedēļas laikā pie mums ieradās, sajutās kā svētkos. 

Arī galda vieta jāiekārto ne tā kā ikdienā, tāpēc nopirku pavisam nebēdnīgu galdautu, saplūcu blakus pļavā ziedošās dzeltenās puķes, izvilku no krājumiem lielo piknika grozu. Un tā kā pirmdien, kad nāca pirmie ciemiņi, solīja lietu, saliku pītajā grozā arī pledus un mīkstus silventiņus cietākiem dupšiem:) Apkārt verandai sakārtas ziedošas pelargonijas, un  žāvējas piparmētras un citi augi, saliktas no istabām iznestas palmas-sēdi un jūties kā Dieva ausī.

Mēs vispār vienmēr brokastojam ārā, bet šonedēļ kaut kā ļoti izteikti tiecāmies pēc āras. Un laikam arī mūsu draugi, jo gandrīz katru dienu kāds pie mums ieradās. Tik ļoti patika. It sevišķi mazam puisēnam, kurš tik ļoti iemīlēja spēlēties Terēzes smilšu kastē un ložņāt pa 3 teltīm, kuras Renāts uzcēla mūsu dārzā, ka prom nemaz netaisījās jeb aizbrauca raudot:(

Bērniem teltis patīk ļoti, ļoti. Viņiem tur ir sava pasaule. Ļāvu no istabām iznest ne tikai segas, bet arī dīvānu spilvenus, lai radītu mājīgāku atmosfēru. Un tāda tur patiesi arī bija! Arī pašai patika tur ielīst un gulēt, skatoties debesīs, vērot mākoņus, sazīmēt apveidus. Skaitījām ar Terēzi putnus, kas pārlaidās mūsu teltīm (to nebija maz). Un gaidījām, kad uz galvas nokritīs kāds ābols:)

Ir tik jauki vienkārši gulēt, vērot, sarunāties ar bērnu, dzirdēt viņu. Bieži mēs tā neļaujamies, vai ne? Tāpat teltis mums šonedēļ bija vieta, kur palasīt. Pat lasīšana tur ir omulīgāka.

Un vēl teltis var sabūvēt kā tuneli, vienu pēc otras, kur spēlēt spēles, mest kūleņus, lēkāt utt. 

Dārzā var spēlēt paslēpes, var spēlēt aklās vistiņas, mētāt šautriņas un var mācīties braukt ar velosipēdu, šūpoties uz virves, kāpt kokos un daaudz ko citu. Vasarā var visu, visu!

Un vēl vasarā var ēst krāsainus ēdienus. Augļu salātus, saldējumu ar ledū apsarojušām ogām, grauzt sulīgu 13 kilogramīgu  arbūzu.

Vasarā var grilēt desiņas un gatavot ledus tējas ar persiku šķēlītēm.

Vasarā var pierunāt mammu gatavot neveselīgi-ar draugiem vārīt virtuļus un eļļā fritēt kartupeļu šķēlītes, kuras sanāca ļooti gardas.  

Vasarā var visu!

Kamēr šo rakstu, patiesi ir sācis atkal līt. Man prieks, ka mēs, šķiet, pēdējo īsto vasaras nedēļu esam noballējušies godam. Un prieks, ka pie mums ciemos atbraukušie ļoti gribēja atgriezties atkal. Tas liecina, ka bērniem patiesībā vajag tik maz-iespēju padzīvot mazliet krāsaināk kā ikdienā. Un tas neprasa līdzekļus-tikai darbošanos un vēlmi pašam kļūt bērnam:)

Un kaut arī es par aizejošo vasaru skumstu vairāk kā bērni, zinu, ka arī rudeni mēs svinēsim. Jo tas nāks ar savām  krāsām, kas nebūt nav mazāk iespaidīgas! Sviniet dzīvi, sviniet bērnu bērnību!