Izšķirošās trīs minūtes...

Stāvot starp kolēģiem pateicos par to, ka manu ģimeni šī traģēdija nav skārusi tieši. Katra no mums domāja par ko citu, kam bija acīs asaras, kas vienkārši skumji vērās tālēs. 

Trīs minūtes ir tik maz un tomēr tik daudz. 

Ja šīs trīs minūtes būtu bijušas, iespējams nelaime varēja nenotikt, vai būt ievērojami mazāki.

Trīs minūtes domās tikai ar sevi tieši pretēji ir tik maz.

Melna ēna ir pārslīdējusi pār mūsu valsti, bet laiks iet uz priekšu un arī mums ir jādzīvo tālāk. Kā jauna sākuma priekšvēstnesis bija baltais šīs dienas rīts. Mēs esam savādākas, vairs ne tādas kā vakar , vai pirms gada.

Katra no mums ir kautko mācījusies sapratusi, vai izmanījusi savā dzīvē. Viens gan ir visiem vienāds, tas ir vēlējums būt kopā ar sev tuvajiem, mīlēt tos, būt uzmanīgākām un veltīt pēc iespējas vairāk laika brīžiem,  kad esam kopā ar vīru, bērniņu, vecākiem. Bieži uzmanības un mīlestības trūkums ir par iemeslu mūsu mazuļu slimībām. Cik bieži pie sevis domājam, kapēc es mammai un omei nepaspēju pateikt, cik ļoti es viņu mīlu, bet tagad to pateikt nav kam. Mēs nevaram saņemt no dzīves visu to, ko tā dod, ja esam ar dzīvi neapmierinātas. Aizvainojumu ir jāvar palaist kā putnu, lai ievelkot elpu mūsos ienāktu jauna dzīvība, jauna diena un jaunas iespējas.

Sāksim to darīt jau šodien, jo pēc melnā nāk baltais. Dzīve ir patiesībā tik īsa, un neviens no mums nezin, kas būs rīt vai parīt. Kad vīramāte palika viena, viņa teica tādus vārdus" kad viņš tur gulēja, es pie sevis lūdzos, lūdzu atgriezies, vienalga kāds tikai atgriezies, bet tad jau bija par vēlu". Tad darīsim tā, lai vēlāk nav jāsaka sev, ka es to varēju izdarīt vakar, bet šodien ir par vēlu........

Izbaudīsim katru šo dienu, jo tas ir patiesi vienreizēji, ka varam dzīvot un izbaudīt ziemas dzestro rītu, varam priecāties par saulu un jūru. Varam apskaut savus mīļos un darīt visu, lai šī pasaule būtu par vienu laiimīgu cilvēku bagātāka.