24.04 13:45-16:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Tā nu tajā dzīvē ir iekārtots, kad mammas var daudz ko - mosties agri no rīta, uzvārīt rīta putru, vai uzcept smaržīgās pankūkas, kamēr pārējiem mājās ir atļauts nedaudz ilgāk pagulēt, vairāk pasapņot... Tas taču tīrais sieviešu darbs, vai ne? Pie reizes nomazgāt vakariņu traukus, ja nu vakarā piekususī mamma to nav izdarījusi. Tad no rīta izlikt drēbes no veļasmašīnas, kura vēlu vakarā iedarbināta, kas tad tur, nav jau kā omītēm, kad ar rokām drēbes bija jāmazgā, nav taču tur nekas traks. No rīta, kamēr vēl citi sapnīšus sapņo, mamma sakārto somu bērnudārzam, mamma pārbauda, vai lielajiem bērniem somas skolai sakārtotas, treniņu somas saliktas, vai visiem drēbes saliktas, vai tīras? Vai tētim arī darba drēbes ir izmazgātas, sausas un noliktas darba drēbju stūrī, tā pa rokai, lai vēl ilgāk var pagulēt, lai nav lieki jāmeklē un jātērē laiks. Tad mamma ir arī tā, kura visus modina, uzmundrina, liek posties. Mamma ir tā, kurai jātur bēda, vai visi kaķēni ir, vai visiem ir ēdiens,vai visiem ir, ko padzerties, vai nav kāda lieka "dāvana" kāda kaktā.
Viss jau tiem no malas un tiem otrā frontes pusē tik skaisti un rožaini, jo mamma visu ir salikusi, pārbaudījusi, pat lielo bērnu istabā savā vienīgajā brīvdienā, nu tajā brīvdienā, kad uz darbu nav jābrauc, uztaisījusi ģenerāltīrīšanu. Bet aizejot no rīta ieraudzītu - izmētātu segu, drēbes, spēles, lelles, bumbiņas, nūjas, netīrās zeķes... Un sākam atkal no sākuma... Bet Tu taču esi mamma, sieviete...
Šī mamma un sieviete ar to visu nebeidzas, šī mamma arī strādā katru darba dienu un sestdienas, jā, sestdienās, kad citi ģimenē atļaujas ilgāk pagulēt, atpūsties, mamma strādā, no rīta auklē mazo māsu, apčubina, pabaro, lai jau lielie bērni un tētis vēl paguļ... Kas tad mammai, mamma ir mamma. Vai arī mammai nevar viss "piegriezties", viss tā kārtīgi būtn "līdz brošai", kad mostoties piecos no rīta darba dienās un esot mājās 19:30, bet sestdienās mostoties septiņos, un esot mājās 15tos. Jo man darbs taču neesot nekas, kas tur grūts "papīrus cilāt", nav tā kā večiem, kad fiziski jāstrādā un tad nu, lūk, tas ir darbs, no tikai tā arī var piekust un nogurt, lai vakarā vienkārši ieraustos dīvāna ar TV pulti un gaidītu pie gultas siltas vakariņas, gaidītu, lai māja būtu tīra, drēbes tīras un sausas, bērni nolikti gulēt, no rīta bērni sagatavoti kārtējai darba dienai, aizvesti uz dārziņu, skolām, treniņiem, pulciņiem... un vēl smaidīga, priecīga mamma vakarā...Kas tad tur, vai ne? "Vot, veči, tie taču tikai strādā un nogurst". Un veči var atļauties brīvdienās atpūsties pēc pilnas programmas, tā taču ir viņu brīvdiena, viņi to ir pelnījuši, kāda bērnu skatīšana, kāds garāks rīts mammai? Jo tētis taču tikai piekūst un tikai tētis var būt noguris, kuram nepieciešams īstais "relaksiņš", nevis mammai. Vai par daudz ir prasīts no pusaudžiem sakārtot savu istabu? Aiznest uz virtuvi tukšās glāzes, aiznest uz vannas istabu netīro veļu, noslaucīt putekļus un izmazgāt savu istabu? Tas viss mammai? Nomazgāt trauku kaudzi, uztaisīt vakariņas, uztaisīt mammai svētdienas rīta kafiju un pasniegt to gultā, mammas vienīgajā brīvdienā, brīvdienā, kura ir brīva no darba, ne mājas darbiem un ģimenes darbiem, diena, kuru mamma pilnība pavada mājās. Kādēļ mamma nevar visiem pateikt:"Ziniet, es šodien atpūšos, gribu un atpūšos, pie manis pēc stundas ierodas draudzenes un mēs tusēsim pa dārzu, pa pirti, jo tā ir mana brīvdiena, bet Jūs - auklējat mazo māsu, taisiet vakariņas, liekat vannā mazo māsu, mazgājat drēbes, traukus, rūpējaties par kaķiem, es te tā patusēšu, jo es esmu pelnījusi brīvdienu... Un viss... Kādēļ mammai nevar gribēties garākus rītus, lai vairāk pasapņotu, atpūstos, kadēļ mamma nevar vienkārši aiztaisīt guļamistabas durvis un izlikt uzrakstu "Netraucēt", ignorējot visu, kas notiek aiz šīm guļamistabas durvīm?
Kādēļ mamma nevar paiet garām netīru trauku kaudzei, smiltīm istabas vidū, izmētātajām rotaļlietām, somām, apaviem, izmētātajām rotaļlietām pagalmā, nokritušiem āboliem, vai bumbieriem dārzā, kādēļ, ja to tik lieliski ignorē visi pārējie?
Kādēļ? Tas tādēļ, ka Tu esi mamma un Tu esi sieviete, no kā tad Tu nogursti, Tu jau neko nedari... Bet tik ļoti gribas šos sapņainos un garos rītus un tik ļoti gribas vairāk "paldies", "paldies" par to, ka mums esi, "paldies" par rīta pankūkām, "paldies" par silto tēju, "padies", ka pamodināji, "paldies", ka atvedi uz skolu, "paldies", ka sagaidīji no treniņa, "paldies" par kabatas naudu, "paldies" par vakariņām, "paldies" par padomu mājas darbos, "paldies" par iesniegumu skolā, "paldies" par lielisko vokālo skolu, kuru atradi, "paldies" par silto jaku, kuru es aizmirsu, bet Tu paņēmi, "paldies" par buču un apskāvienu un "paldies", "paldies", ka biji ar mani, kad man ļoti puncis sasāpēja, "paldies" ka vienkārši esi mūsu, mūsu mamma... un tādēļ, mammīt, atļaujies šodien pagulēt ilgāk, atļaujies šodien izbaudīt rīta kafiju gultā, bet mēs visu izdarīsim Tavā vietā...
Sapņo vien, mammu...
Mīļš paldies 😀
👍
Nolem kļūt "nevarīgāka" un sāc! Izturi, izturi, izturi un sapratīsi, ka var būt arī citādāk. Viegli nebūs iesākumā, bet pēc tam baudīsi augļus 😀
Mīļš paldies👋
Ļoti jauki padalījies ar savu pieredzi, paldies 😀
Bet, kārtīgi pārlasot rakstīto, saprotu, ka ne jau bērnos problēma, par ko lieicna arī virsraksts, vai ne? Runā ar vīru, saki, ka esi nogurusi, palūdz, lai palīdz, nevis ej pa māju burkšķēdama.
Ui, kāds Tev te dvēseles kliedziens iznācis. Saprotu Tevi, jo kādreiz būtu varējusi rakstīt tieši tāpat. Noskrējusies kā vāvere ritenī, no rīta uz bd/skolu, tad uz darbu, kur darāmā pāri galvai, tad uz bd, tad uz mājām, gatavot, mazgāt, glaudīt, pasakas lasīt utt. Brrrrr, atceroties to laiku. Un man šķiet, ka Dievs mani pažēloja, atsūtot mazo princesi, lai es spētu apstāties un padomāt, ko daru nepareizi. Un man šķiet, ka es sapratu. Es par maz runāju ar bērniem. Es izdarīju darbu viņu vietā, bet nepateicu, lai viņi izdara un nepamācīju, kā to izdarīt. Jo ātrāk taču bija pašai. Vai pareizāk? Noteikti nē. Tāpēc pēdējos gadus, kopš esmu sākusi vienkārši infomēt gan vīru, gan puikas, kas un kā jādara, viņi to labrāt arī dara. Un ja arī puiku istabā kaut kas mētājas, kaut kas ir nekārtīgs, kAS PAR TO? Neiztīrīs rīt, izdarīt parīt. Pažēlo sevi! Nedari viņu vietā! Jo vini izna, ka Tu vari. Bet Tev jāiemčās NEVARĒT! Un tas simtkārt nāk atpakaļ. Mani puikas šobrīd spēj gan savākt aiz sevis, gan maizītes sev pagatavot, lielais pat riktigi sev brokastsi gatavo, ja jāskrien, bet mamma vēl guļ (vairs neceļ mani augšā). Iemācies vienkārši mīlēt sevi. Nebaidies būt slinkāka (kas patiesībā nav nemaz slinkums).
Tu vsu laiku jautā "Kāpēc mamma nevar?" Var! Jāvar! Tikai jāiemācās, citādi izdzīsi sevi un patiesībā arī zaudēsi savus bērnus, nepārtrakti viņiem pārmetot un sagaidot, izspiežot no viņiem "paldies".
Novēlu iemācīties egoismu. No sirds novēlu!
P.S. Bet tās, kas te apsaukā bērnus, vispār nav vērts ņemt galvā.
Mīļš paldies 😀 Tik jauki padomi, centīšos
Lasīju un brīžam saskatīju sevi,tad brīžam saskatīju fragmentus no filmas Bad Moms! Iesaku noskatīties un rīkoties kā galvenajai varonei! Arī es tā ik pa reizei daru,kad viss ir piegriezies. Pagriežos un saku ,ka neko nedarīšu!!! Un tikai normāli ir tas,ka lielais čalis pats sev var uztaisīt maizi, paņemt un uzlikt vakariņas, novākt traukus no galda, sakārtot istabu. Un lai aŗi man brīžam šķiet,ka es tak varu visu izdarīt, savākt sakaārtot- brīžam sevi pieķeru to daram- un tad atkal visu pametu un saku,lai izdara viņi paši. Sākumā laikam daudz sanāk teikt un atgādināt, bet pēc tam jau viss ieietas -bērni paši dara un tev vairs nav jāsaka un jādara viņu vietā.
Protams cita lieta ir tad,ja bērni ir mazi. To es arī pēdējā laikā saprotu- nu nav variantu. Līdz 3 gadiem būs jārūpējas par viņu vairāk, būšu aizņemta,neizgulējusies, laiku sev un citām nodarbēm būs grūti atrast,beet pēc tam vienkārši jādara. Tagad ar trešo bērnu es atļaujos daudz vairāk kā bija ar pirmiem diviem. Es biežām iedodu vīram un saku ,ka iešu uz veikalu, iešu papļāpāt ar kaimiņieni, izsūtu viņus laukā,jo gribu atpūsties. Otrdienāas skatos savu romantisko kino un ļoti cenšos nevienu nedzirdēt un neatrauties . Un jāsaka ,ka to daru tieši pēdējo mēnešu laikā,jo sāku saprast,ka viņi var arī bez manis tikt galā.😀 Centies tu arī par sevi domāt. Vienkārši brīžam pagriezies un aizej. Nesakārto,nenovār, neaizvāc, nenomazgā. Un viņi paši sāks to darīt. 😀
Cik daudz Jūs atļaujaties, tā arī ir! Par sevi arī ir jāpadomā! Kam tā celšanās no rīta ir vajadzīga? Ir iespējams rast alternatīvas, lai mamma būtu vairāk atpūtusies, bet pārējiem ģimenes locekļiem nebūtu mazāks komforts.
Man šķiet, ka šī kalpošana ģimenei, sievietei, zināmā mērā nāk dabiski. Uzsākot kopdzīvi, nav jau grūti savu mīļoto palutināt. Nemanot lutināšana kļūst par ikdienas normu un bērniem ienākot ģimenē, turpinās iesāktajās sliedēs, jo pārējiem tā ir ērti.
Reizēm gribētos, lai latviešu sievietes nebūtu tik visu pašas varošas (arī es.....).
Prieks, ka citur ir savādāk. Neesmu mācējusi jau pašā saknē to visu pareizi nostādīt, bet ticiet, vai ne, tas ne aiz ļauna, tas tādēļ, ka vienmēr vēlos viņus visus pasargāt, pažēlot... Ir dienas, kad viss piegrieža, bet tad atkal ieiet savās sliedēs un kādu laiku ir miers, lutinot savus mīļos, bet ne sevi pašu. Tā kafija gultā jau arī gada reizi ir, bet gribas krietni biežāk
Ir ļoti grūti mainīt ikdienas darbu sadalījumu un iesaisti, ja sieviete pati šo visu ir pieļāvusi. Vienkārši tāpēc, ka pārējiem tā ir ērti. Piedod.
Mūsmājās ir cita lietu kārtība. Es esmu tā, kas ceļas pēc vīrieša, kad iznāku no dušas, vīrietis man pasniedz kafiju. Es arī negatavoju brokastis, to dara vīrietis - priekš sevis, manis un bērniem.
Brīvdienās visi mājas iemītnieki zin, ka mammai patīk pagulēt, tāpēc ir jāuzvedās klusi. Es mierīgi varu atļauties pateikt, ka mammai šodien ir savi plāni (jā, jā arī tad, ka bērni bija zīdaiņi, protams, rēķinājos, ka ar krūti mazo varu pabarot tikai es) un bērni jāpieskata vīrietim.
Tīnis jau sen zin, ka mamma bez sirdsapziņas pārmetumiem mazgāties liek tikai tās drēbes, kuras atrodas netīrās veļas kastē (ar retiem izņēmumiem, kad apjautājos vai nav kas vēl aizķēries) un laikus neieliktās drīkst mazgāt pati ar roķelēm.
Tīņa izstaba ir viņas kompetence, bet ja nav izmazgāta, izputekļota un sakārtota, tīnis paliek bez kabatas naudas. Ja mazais skolnieks nav sakārtojis savas mantas, arī paliek bez kabatas naudas.
Mājas kārtošana ir visu kompetence, jo visi esam līdzvērtīgi mājas iemītnieki, kalpotāju nav.
Bērni agri tik radināti pie tā, ka pašiem savas mantas ir jāzin līdzi paņemt uz b/d, pulciņiem, skolu. Mazākajam gan vēl atgādinu šad un tad. Mēdzu izlīdzēt un aizgādāt aizmirstās lietas, ja tas ir iespējams.
Es negribu būt kalpone un tāda arī neesmu.