Tikai ne perfekcionisms

Izdzirdot vārdu "perfekcionisms", es saprotu, ka tas mav par mani.

Ko tas, manuprāt, nozīmē? Tā ir perfekta kārtība, kas tiek pieprasīta arī no apkārtējiem. Tā ir kārtība sev apkārt. Tā ir GARLAICĪBA. 

Nu, lai panāktu perfekcionismu, garlaicīgi nebūs. Ir jāizrīko visi, ir jākļūst par īgno un aizrādošo tantiņu, ir jāsoļo katram mājiniekam pakaļ ar lupatu... Paldies, tas nebūs man. Es kārtību un perfekciju iemainīšu pret mierīgu eksistenci, otra cilvēka pieņemšanu. Man tiešān negribas kliegt par katru nomestu drupaču pat arī svešu cilvēku klātbūtnē (bet tā dara viena mana draudzene). Mans veselais saprāts saka, ka ne pie kā laba tas nenovedīs. Tāpat apkārt ir pārāk daudz stresa, man negribas pielikt pirkstu vēl kadai neirozei.

Perfekcionisms ir labs. Bet es atceros vienu grāmatu, kurā tas bija garīgās novirzes pazīme. Tāpēc es piebremzēšu. Nesaku, ka no netīrības neviens vēl nav nomiris ( kā tas tiek teikts latviešu klasiķa darbā), bet negribu izlaizīt savu apkārtni un attiecības.

Tāda nu es esmu;)