Tik retas, taču nozīmīgas tikšanās

Celšanās, ģērbšanās, gaisa peldes, brokastis, rotaļas, mājas kārtošana, pusdienas, pastaiga, miedziņš…. Es tā varētu turpināt un turpināt. Tas ir mans ikdienas režīms, kurā ir tikai dažas “spraugas”, kad iestarpināt ko neplānotu. Piemēram, tikšanos ar citām mammām.

Tikai režīms ir tas, kas mums, mammām, nereti neļauj zaudēt veselo saprātu. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ visbiežāk izšķiros par labu nesatikt citas mammas – varu dzīvot pēc sava grafika, nesatraucoties par niekiem. Ja ikdiena ir organizēta, ir pavisam neliela iespēja ko piemirst, turklāt bērniņš ir mierīgs, jo zina, ko gaidīt. Jebkura tikšanās vai brauciens šo režīmu izjauc, kas rada nelielu trauksmi gan mammai, gan mazulim.

Tā iemesla pēc mēdz gadīties, ka mammas nespēj vienoties par tikšanās laiku, jo neviena nevēlas atcelt ieplānotos darbus vai “pārbīdīt” bērna miedziņu par divām stundām.

Turklāt, ir jau vēl arī dažādi neplānoti, taču svarīgi pienākumi – telefona nogādāšana remontā, rēķinu nomaksa, apavu iegāde, pārtikas iepirkšana, dāvanu piemeklēšana, bērna vešana pie ārsta, utt. Tos nevar atlikt, un ir labi, ja saspringtajā ikdienā ar mazulīti, atrodas kāds brīvs brītiņš, kad paveikt visu neierasto. Nemaz nerunājot par ikdienas pienākumiem.

Citreiz kādas mammas atbilde ir īsa un atklāta;” Man nav laika pat apsēsties, šodien nekas nesanāks.”

Taču tās reizes, kad mammas tomēr “lauž” sevi un savus aizspriedumus, lai tomēr tiktos, ir neaizmirstamas. Katra šāda reize, kopš esmu māmiņa, man ir bijusi ļoti svarīga. Apziņa, ka neesi viena tāda, ir īpaša - bļaušana, uzkāpjot uz “Lego” klucīša, bērna histērija dienas garumā, aizmiršana mazajam piedāvāt ūdeni, bailes no izbraucieniem, - tas viss mūs vieno!

Tā ir iespēja izrauties no mājas, no ierastās vides un rutīnas, tā ir diena, kad visas nebūšanas aizmirstas, atstājot tikai jokus par bērna aprūpi un vīriešiem, kuri mēdz būt tik ļoti dīvaini. Un tomēr mēs viņus mīlam.

Tikšanās ar citu mammu rada sajūtu – viņa zina, kā es jūtos. Zina, ko esmu piedzīvojusi. Turklāt svešas mammas smaids, kad mana meitiņa niķojas, un vārdi;” Neuztraucies, mans dara tieši tāpat! Paraudās, nomierināsies un iemigs.”, pacilā un uzmundrina - pēkšņi vainas sajūta par to, ka tieši mans bērns “trobelējas”, noplok. Īstenībā, meitiņa pēc citu bērniņu satikšanas kļūst sevišķi mīļa un dzīvespriecīga.

Šī gada laikā esmu nodibinājusi siltas un draudzīgas attiecības ar kādu māmiņu, kuras dēliņš ir manas Ievas vienaudzis. Iepazināmies dzemdību nodaļā, atkal satikāmies, kad bērniņiem bija pusgadiņš. Esam vairākas reizes kopā devušās ratiņ-pastaigās, arī apciemojušas viena otru mājās. Mēs nesatiekamies bieži, patiesībā, var paiet pat mēnesis, pusotrs, līdz atkal sameklējam viena otru, jo abas esam aizņemtas. Taču katra reize ir īpaša.

Tāpat esmu komunicējusi ar vairākām mammām savā pilsētā, biju arī uz Dobeles mammu tikšanos pavasarī, rudenī dosimies atkal. Šoreiz satikšanās būs sirsnīgāka, jo šī pusgada laikā esmu iepazinusi vairākas mammas – caur paziņām, internetu, vienu pastaigu maršrutu vai kopīgu pieturu lietus gāzes laikā. Veidu un iespēju ir daudz.

Ir arī kāda māmiņa, ar kuru sazvanījos caur Skype – norunājām pusotru stundu, lai gan nebijām tikušās vairākus gadus. Tolaik abas bijām brīvas meitenes., tagad viņa ir māmiņa 2 bērniem – puisītim un meitenītei, kura ir tikai mēnesi jaunāka par Ieviņu.

Arī mana labākā draudzene ir mamma, un tas tikai stiprina mūsu attiecības.

Komunicēšana ar mammām, galvenokārt, norit internetā – Facebook, Māmiņu klubā, Instagram. Tas ļauj saglabāt režīmu un ietaupīt laiku, sniedzot to pašu vienotības un sirsnības sajūtu, kā arī atbalstu grūtā brīdī.

Un tomēr – tikšanās reālajā dzīvē ir neaprakstāmi vērtīgas un vajadzīgas. Man šīs reizes ir dārgums.

Žēl, ka mēs, mammas, esam tik aizņemtas.