Tās reizes, kad sajūties novērtēts: Čuči, mammīt, čuči...

Ikdiena nav viegla, ja audzini trīs bērnus, bet tie mirkļi, kad bērni Tevi novērtē, samīļo, ir ļoti emocionāli un saproti, ka strīdi, raudāšana, netīrība mājās, negulētās naktis, ir sekundāri.

"Mammu, tad, kad Tu gulēji, Emītis Tev teica, čuči mammīt, čuči, viņa to pateica tik mīļi un pati arī atkal aizmiga," tā agri no rīta, kad bijām ceļā no ģimenes ceļojuma, man teica man lielais puika. Es uz kādu brīdi biju iemigusi automašīnā uz priekšējā sēdekļa, kad mazā, nepilnus divus gadus jaunā meitiņa, pamostoties, mani ieraudzīja un saprata, ka mammītei vēl ir jāpačuč, jo garais ceļš ir bijis ļoti nogurdinošs. Tik mīļi, ka bērni mūs mīl. Saruna ar manu lielo puiku vēl nebija galā. Viņš man tālāk saka:" Mammu, zini, Tu man esi iemācījusi divas lietas - vienu labu, otru sliktu!" Pirmais, ko pie sevis nodomāju, es taču nebūt nemācu savam bērnam ko sliktu, es taču vienmēr esmu vēlējusi viņiem visiem trim tikai to labāko, varbūt kāds pasprucis lamuvārds, kāds skarbāks teikums?

"Šīs abas lietas ir ļoti saistītas. Tu man esi iemācījusi, ka ir daudz jāstrādā, lai sasniegtu to, ko vēlies. Ir smagi jāstrādā. Tādēļ arī es vēlos pa vasaru, cik nu vairs atlicis, sakrāt pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu to, ko vēlos. Es jau šodien braukšu uz laukiem, lai kopā ar vectētiņu un vecmāmiņu lasītu sēnes un pārdotu. Esmu jau krietni sakrājis, bet vēlos vairāk. Otra lieta, tā sliktā lieta - ir darbaholisms, kuru Tu man esi iemācījusi. Nav labi strādāt par daudz, ir arī jāatpūšas..."

Bērni no malas ļoti daudz ko pamana, ko mēs, pieaugušie, uztveram kā ikdienas normu un nespējam apstāties, taču gadiem ejot, manā lauciņā progress jau ir, pēc darba, datoru atstāju mašīnā, atbraucot mājās dators ieslēgts vairs netiek, bet vēl pus gadu atpakaļ  pēc vakariņām, bieži vien līdz pusnaktij strādāju no mājām. Tagad mūsmājās biežāk vakariņas gatavoju es pati, nevis vīrs, biežāk pie vakariņu galda pārrunājam, kā katrs no mums šo dienu ir pavadījis.