Tas, kas vajadzīgs!

Goda vārds, neticami, bet mans pirmdienas  rīts sākās ar to, ka sešos no rīta ieskatījos spogulī un secināju, ka ar steigu jāmeklē žilete, izrakāju savu kosmētikas maku un tā kā nekādi nevarēju pamosties , neko neatradu un atmetu tam visam ar roku.

Vai varat iedomāties kā izskatās sieviete, kam jau noteikti nav divdesmit, kad viņai mēģina izplūkāt uzacis, bet viņa raud kā mazs bērns. N u tad, tas ir par mani. Pāris reizes dzīvē es esmu saņēmusies uz šādu procedūru, un vienmēr tas ir beidzies ar vienu un to pašu, sevis ir tik žēl, atceros pat bērnību.

Tā nu jau no savas jaunības, ņemu žileti un uz priekšu, protams, pilnīgi vienādi nekas nesanāk, bet kā ir tā ir. Krāsoju agrāk ar zīmulīti, pie viena izlabojot savu meistardarbu, lai uzacis izskatītos daudz maz vienādas. Tagad to daru ar tumšām acu ēnām un otiņu. Šis veids man patīk labāk.

Es nemaz nemēģinu pierādīt, ka manas uzacis ir kas īpašs, tā tas nav un ja pavisam godīgi es ar viņām tā īsti netieku galā.

Tās ir diezgan gaišas un tad, kad krāsoju tās tumšas, man ir sajūta, ka krāsa lec acīs. Lai sevi nebiedētu un lieku reizi nesarūgtinātu uz frizētavu nedodos un nekrāsoju tās ķīmiski. Kaut gan agrāk laiku pa laikam to darīju. Tādu īstu meistaru, kas pieprot savu darbu esmu sastapusi tikai vienreiz, bet te nu jāatzīst, ka ir kā vienmēr, kad esmu gatava doties viņa nestrādā…..

Ir pavasaris un ir patiesi radusies velme sevi palutināt, agrāk tā nebija. Iespējams, gadiņi, iespējams notikumu manā ģimenē.  Gribās vēl kādu brītiņu izskatīties jaunai un skaistai…

Sākam jaunu pavasara projektu "PIRMS un PĒC"

www.pmc.lv