Tā nogurt var tikai no dāvanu gādāšanas

Es šodien iesaiņoju pēdējās Ziemassvētku dāvanas. Lai arī šogad tās sāku gādāt salīdzinoši laicīgi, iesaiņošanu atliku uz pēdējo brīdi.

Taču šoreiz vairāk vēlos parunāt par to, cik ļoti komercializēts kļuvis dāvināšanas process. Es esmu par to, ka apdāvinām ar lielākām mantām tikai bērnus, savukārt pieaugušajiem – pasniedzam ko mazu, bet no sirds. Proti, lai dāvana būtu īpaši sarūpēta, piedomāta, nevis lielveikala pārtikas nodaļā pēdējā mirklī paķerts kāds sū... no Ķīnas. Parasti svētkos saņemam neskaitāmas dušas želejas, kuras vīrs pat vairs nemēdz izsaiņot. Tad nu tās salieku skapītī vannas istabā, un pat bez papildinājumiem dušas želeju mums pietiktu vairākiem gadiem uz priekšu.

Esmu dzirdējusi, ka citās ģimenēs tiek organizētas loterijas, kad tiek izlozēts viens ģimenes loceklis, kuram jāsarūpē dāvaniņa. Man pat šķiet, ka šis variants paliek jo gadus jo populārāks. Starp citu, kolēģe minēja, ka viņu ģimenē šāds variants gan netika akceptēts, jo pastāv uzskats, ka visiem jānopērk dāvanas visiem.

Un ar ko tas beidzas? Ar dāvinātāju stresu, ka nevar izdomāt dāvanas (tāpēc drošākā opcija katru gadu ir dušas želeja) vai arī radu aptaujāšanu, ko tad viņi īsti vēlas saņemt Ziemassvētkos?

Arī man šogad tika uzdots šāds jautājums. Ko es atbildēju? Ka man neko nevajag... Un tā arī ir. Man ir veseli bērni, vīrs, darbs, jumts virs galvas. Ko vairāk var vēlēties? OK, es varbūt neiebilstu pret ceļojumu uz Havaju salām vai privātmāju kādā Pierīgas guļamrajonā, taču neba nu to vaicāšu vīram, mammai vai krustmātei. Taču dāvinātāji bija neatlaidīgi – jautājumu, ko man uzdāvināt, šogad uzdeva neskaitāmas reizes. Līdz visbeidzot neizturēju un atbildēju – nu, uzdāviniet man jaunu bļodu To gan teicu nevis tāpēc, ka man vajadzētu bļodu, bet gan tāpēc, lai beidzot būtu miers.

Pēdējos gados ģimenē dāvanas kultūra galīgi sagājusi sviestā. Pirmkārt, dēļ mūžīgajiem jautājumiem, ko tad man uzdāvināt, līdz īsziņām nedēļu pirms Ziemassvētkiem, kurā saņemu tekstu – šogad man uzdāvini jaunu somiņu. WTF (es atvainojos, protams), bet kur gan Tu biji ātrāk, mans dāvanas saņēmēj? Labi zināji, ka es esmu apzinīga meitene un dāvanas sagādāju laikus, bet ko nu man darīt ar Tavu vēlmi pēc somiņas, krustmāt? Patiesībā, šeit atkal sākas otra galējība, jo dāvanas saņēmējs jau pašā saknē paģēr, ka šogad es netikšu cauri tikai ar skaisti iesaiņotām grauzdētām mandelēm. Šogad vajag dāvanu, par kuru mans maciņš īpaši nepriecāsies, jo ne jau nu dāvinātu somiņu par 20 eiro.

Tieši tāpēc es ar visām četrām esmu par to, ka pieaugušajiem dāvinām vien simboliskas dāvanas. Vēlams, pašu gatavotas un no sirds. Savukārt bērniem – lai piepildās viņu sapņi par jaunām rotaļlietām. Jā, man tik ļoti, ļoti patīk vērot bērnu priecīgās sejas, kad viņi nepacietīgi saiņo vaļā dāvanas, ieraugot, ka kastē noslēpies tieši tas, ko viņi tik ļoti lūguši Ziemassvētku vecītim.

Lai jums nestresaina pirmssvētku nedēļa!