Puse vasara jau pagājusi. Pārdomas svētku izskaņā

Puse vasaras jau pagājusi. Es parasti gadu iedalu divās daļās  līdz jāņiem un pēc. Lai kā vasara jau iet uz otru pusi un skumīgi iedomāties, ka drīz būs rudens tumsa un ziemas aukstums. Bet kā visus arī mani sildīs jāņu ugunskurs un tā īpašā gaisotne, kas ir tieši šiem svētkiem raksturīga. 

Ar vien biežāk iedomājos, kā šos svētkus svin tie, kas ir tālu prom no Latvijas. Vai patiesi negribās būt mājās, jo es noteikti esmu pārliecināta, ka Jāņi ir tikai latviešu saulgriežu svētki. Cik jābūt smagi, ja ģimene nevar būt kopā. Es skatījos uz savējiem un iekšēji saprotu, ka tie ir mirkļi, kurus pēc gadiem vairs nevarēs atkārtot, tad atmiņā mēs kavēsimies tikai fotogrāfijās.

Ir labi apzināties, ka es varu būt kopā ar saviem mīļajiem,  protams arī mēs strīdamies un pēc tam salabstam. Ir prieki un bēdas, bet es vari pieiet pie mammas un tēta tos apskaut, viņi ir man blakus. 

Mazais Gustiņš pēc gada skries ar kājelēm un Katrīne jau būs pirmsskolniece.

Laiks skrien un laiku pa laikam gribās kliegt- lūdzu uz brīdi apstājies. Bet tas nav pielūdzams.

Kā es jūtos. Nē man nav žēl  to gadu, kas pagājuši, man žēl ka lielu laiku savas dzīves esmu darījusi to ko iespējams nevajadzēja, ka neizdarīju daudz vairāk. No otras puses visas vērtīgās atziņas nāk tikai no pieredzes un no savām kļūdām.

Es varu būt pateicīga savam liktenim, kas mani veda pa dzīvi tieši tā un ne savādāk. Viņš skaidri ir parādījis, ka dzīvē ir tikai dažas pašas svarīgākās prioritātes. Tā ir mana ģimene, viņu veselība un labklājība un tikai pēc tam viss pārējais.

Saticību un mīlestību vēlot

no siguldas