Studējošā māmiņa: kā to paveicu es?

Nu jau ir pagājuši gandrīz divi gadi kopš beidzu studijas augstskolā. Tāpēc tagad no malas varu novērtēt gan savas emocijas, gan darbības esot studējošai māmiņai.

Sākšu ar to, ka studijas uzsāku Latvijas Polcijas akadēmijā, kuru 2009.gada decembrī likvidēja. Jau tajā brīdī zināju, ka gaidu mazo un uz Latvijas Universitāti pārgāju ar lielu satraukumu un bailēm, jo nezinuāju kāda tur būs sitēma un vai vispār varēšu turpināt mācības ierastajā ritmā.

Bet galu galā viss nokārtojās un turpināju studēt 4.semetrī lēnām augot arī mazulim puncī. Tā kā faktu, ka esmu stāvoklī pašā sākumā atklāju tikai diviem kursabiedriem, tad pārējie nemaz nemanīja, ka esmu stāvoklī. Tikai maija beigās visi pamanija, ka esmu stāvoklī. Tad arī pienāca laisk nokārtot sesiju un lēnām gatavoties bērniņa nākšanai pasaulē.

Zināju, ka dzemdības būs augustā , tāpēc īsti nezināju vai spēšu studijas atsākt septembrī. Bet runājot ar mīļoto viņš mani iedrošināja un teica, ka man viss izdosies gan studēt, gan būt labai mammai. Arī abas vecmāmiņas mani atbalstija un apsolija, ka mazo pieskatīs, kamēr būšu augstskolā. Bet protams vienalga iekšā bija sajūta vai tas viss izdosies!

Tad piedzima mazais pašā augusta vidū 14.augustā un lēnām tuvojās laiks, kad bija jāatsāk studijas. Tad ar bērna vecmāmiņām vienojāmies, ka viņas pa nedēļām dzīvos pie mums un pieskatīs mazo.

Un tad pienāca pirmā lekcija, kad man bija jādodas uz ausgtskolu, tajā brīdī emocijas bija tik dažādas, ka nezināju kā lai tiek ar šīm emocijām galā. No vienas puses manī valdija pārliecība, ka drauga mamma tiks galā ar viņai uzliktajiem pienākumiem, bet no otras puses bija satraukums vai spēšu nosēdēt visu lekciju un tik ilgu laiku izturēt šķirti no mazā. Protams drošības labad biju atslaukusi pieniņu un šiet jāsaka, ka ļoti noderēja MK esoši padomi par pieniņa uzglabāšanu.

Jāsaka, ka jau no pirmās dienas viss mums izdevās lieliski – pabaroju mazo devos uz augstskolu un pēc lekcijas atkal uz mājām pabarot mazo. Vecmāmiņas tik tiešām ļoti labi tika galā ar uzliktajiem pienākumiem. Kaut reizēm man šķita, ka neviens labāk par mani nespēs parūpēties par bērnu.

Protams, bija dienas, kad neviena no vecmāmiņā netika, bet augstskolā bija kāds seminārs vai lekcija, kuru nevarēja kavēt, tad uz augstskolu devos ar mazo ķengursomā. Un priecājos, ka bērns visu lekciju smuki nogulēja, un atļāva mammai nokārtot kontroldarbu.

Pēdējais semestris bija ļoti sasprings, pirmkārt jau bija jāraksta bakalaura darbs, otrkārt, jānokārto pēdējā semestra priekšmeti un treškārt, mazajam nāca zobi, kas nozīmēja pilnībā negulētas naktis, jo kamēr mazias gulēja tikmēr rakstīju bakalauru darbu, kad cēlās tad mierināju. Šis bija grūtākais posms, jo tad bija dienas, kad vienkārši sēdēju un mīļotajam teicu, ka nespēšu to izdarīt, bet tad atkal saņēmu uzmundrinājumu un turpināju cīņu.

Bakalaura darba rakstīšana un konsultēšanās ar pasniedzēju pēdējās nedēļās notika tikai kopā ar mazo, jo abas vecmāmiņas vienlaicīgi atrada darbu. Pasniedzēja bija saprotoša pret to, ka mazais visu laiku tipināja mums apkārt un dīdijās, bet to jau no 9 mēnešu jauna bērniņa var gaidīt. Pasniedzēja pat apbrīnoja, ka turpināju studijas tad lika arī mazliet saņemties.

Bakalaura aizstāvēšanas dienā mazo arī nebija, kur atstāt tāpēc ļoti priecājos, ka pieskatīt mazo pieteicās metodiķe, kura to stundu kamēr biju aizstāvēšanā ar mazo spēlējās un izklaidēja viņu. Tā nu veiksmīgi aizstāvēju bakalauru.

Un tad jau pienāca arī izlaidums. Lūk kā tas bija.

Visām studējošām māmiņām vēlu veikmīgi pabeigt studijas un tām, kas domā par studijām vaiksmīgi uzsākt. Galvenais ir laika plānošana, tad var izdarīt visu!