Strādājoša mamma- iedvesmas meklēšana un piemērs citiem

Viktorija Puzo, AAS BALTA Personāla direktore, četrgadīgas meitiņas mamma

Atgriezties darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma: viena recepte neder visiem

Viktorija Puzo (37) ir apdrošināšanas sabiedrības BALTA (PZU grupa) Personāla direktore. Viņas galvenā atbildības sfēra ir rūpēties par uzņēmuma kultūru, un teju 600 uzņēmuma darbiniekiem visā Latvijā – gan to piesaisti un attīstību, gan iesaistes un efektivitātes nodrošināšanu. Ar bērna kopšanas atvaļinājumu saistītajiem jautājumiem Viktorija ir labi pazīstama – uzņēmumā BALTA aptuveni divas trešdaļas no darbiniekiem ir sievietes, turklāt viņas pašas ģimenē aug četrgadīga meitiņa. Viktorijas darbā atgriešanās stāstu var saukt par netipisku, tāpēc viņa labprāt dalās pieredzē gan no personiskā, gan profesionālā skatupunkta.

Māmiņu klubs: Kāds ir tavs stāsts līdz pieņemtajam lēmumam pēc vairāku gadu darba pieredzes doties bērna kopšanas atvaļinājumā? 

Viktorija Puzo: Es biju viens no tiem stāstiem, ko mēdz saukt par nepareizo. Man māmiņas loma nāca diezgan pēkšņi un apvienojumā ar citām pārmaiņām dzīvē. Biju personāla vadītāja vienā no lielajām skandināvu bankām Baltijā un Polijā. Tas bija starptautisks, atbildīgs, ļoti dinamisks un interesants darbs, vienlaikus ar lielu slodzi. Pēc septiņiem uzņēmumā nostrādātiem gadiem nolēmu paņemt trīs mēnešu garu pauzi. Pēc vasaras brīvdienām pievienojos uzņēmumam, kas darbojas konsultāciju biznesā. Trešajā darba dienā sapratu, ka gaidu mazuli.

Kā rīkojies tālāk, un kā to uztvēra vadība?

Atklāti izstāstīju situāciju uzņēmuma īpašniecei. Man paveicās, ka viņa bija saprotoša un uztvēra to ļoti profesionāli. Šāda situācija darba devējam nav patīkama, taču es ne mirkli neizjutu no viņas puses nosodošu attieksmi. Šajā uzņēmumā nostrādāju vēl pusgadu līdz bērna kopšanas atvaļinājumam.

Vai arī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezies šajā uzņēmumā?

Mans darbs konsultāciju uzņēmumā bija abām pusēm pieņemams eksperiments. Sešu mēnešu laikā sapratu, ka konsultāciju biznesu tomēr nejūtu kā savu, līdz ar to man arī bija diezgan skaidrs, ka pēc bērna kopšanas atvaļinājuma šajā jomā neatgriezīšos. Aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā, piedzima meitiņa. Pēc pāris mēnešiem mājās piedzīvoju to, ko daudzas sievietes, proti, jutos pārgurusi, noraizējusies, nomākta, kas brīžiem sāka robežoties ar depresiju.

Kā ar šo sajūtu tiki galā?

Pārrunājot situāciju ar vīru, sapratām, ka viens no iespējamiem un mums abiem pieņemamiem risinājumiem bija mana atgriešanās profesionālajā vidē. Kad meitiņai bija trīs mēneši, vīrs pārņēma stafeti bērna kopšanas atvaļinājumā, bet es sāku strādāt jaunā darbavietā. Pilnas slodzes darbā atgriezos, kad meitai bija astoņi mēneši, – jaunā amatā starptautiskā farmācijas uzņēmumā, kur no vienas puses iepazinu jaunu industriju, no otras – devu savu kā profesionāļa ieguldījumu uzņēmuma talantu vadībā.

Kā atgriešanās darbā palīdzēja tikt galā ar pēcdzemdību nomāktību?

Līdz ar darba gaitu atsākšanu man bija iespēja pārslēgties no nemitīgām diennakts rūpēm par meitu uz kaut ko pilnīgi citu. Līdz pat astoņu mēnešu vecumam meita ratos negribēja gulēt – līdz ar to manas iespējas iziet vairāku stundu garās pastaigās bija ļoti ierobežotas. Atgriešanās darbā man deva plašāku iespēju darboties, kustēties, iesaistīties un būt aktīvai. Tas ļoti ātri atrisināja nomāktības sajūtu.

Vai, esot darbā, tu spēji pārslēgt domas no mājas dzīves uz darba lietām?

Tādā ziņā man nebija īpašu problēmu, jo ar meitu mājās bija vīrs. Es ar pilnu atdevi un entuziasmu varēju mesties darbos. Zināju un biju pilnīgi pārliecināta, ka vīrs par meitu parūpēsies tikpat labi kā es vai pat labāk. Jutos enerģiska gan profesionāli, gan daudz pilnvērtīgāk pavadīju laiku mājās ar ģimeni.

Tradicionāli Latvijā joprojām lielākoties bērna kopšanas atvaļinājumā dodas sievietes. Nereti sabiedrībā pastāv aizspriedumi pret tām, kuras agri atgriežas darbā.

Tā ir – Latvijā joprojām lielākoties bērnu kopšanas atvaļinājumu pilnā apmērā izmanto sieviete. Kaut gan šo pieeju, manuprāt, varētu arī pārskatīt. Laikrakstā The Guardian aptuveni pirms gada bija raksts, kurā Latvija tika izcelta kā viena no valstīm, kur gandrīz puse no visām sievietēm ir galvenās maizes pelnītājas ģimenē. Šāda situācija, manuprāt, skaidri norāda, ka laiki Latvijā, kad vīrietis nesa mājās mamutus un sieviete rūpējās par ģimenes pavardu, ir pagājuši.  Otrs moments, kas, manuprāt, jāuzsver arvien vairāk, – atbildībai par bērnu jābūt dalītai starp abiem vecākiem. Man nešķiet pareizi teikt – tēvs nāk palīgā. Jo nākt palīgā izklausās pēc kāda sievietei ekskluzīvi pieejama pakalpojuma, nevis vīrieša kā tēta pienākuma uzņemšanās.

Kā bija tavā gadījumā?

Mēs ar vīru bijām pietiekami ilgu laiku bijuši kopā, pirms mūsu ģimenē ienāca bērns, un mums bija izveidojušās ļoti līdzvērtīgas attiecības. Brīdī, kad vīrs redzēja, ka vairs nejūtos labi, tieši viņš aktualizēja šo jautājumu, sakot: “OK, ir tā, kā ir, un ko mēs darīsim, lai to risinātu?” Un šis risinājums nāca mierīgi, dabiski, bez liela stresa. Protams, zināma loma ir arī tam, ka mans vīrs strādā profesijā, kas darba tirgū ir augsti pieprasīta.

Vai tavam vīram izdevās veiksmīgi tikt galā ar pienākumiem mājās, kamēr biji darbā?

Pieļauju gan, ka viņam bija bažas, vai tiks galā ar trīs mēnešus vecu kunkulīti, kurš jābaro reizi trīs vai četrās stundās. Taču Valters tika galā lieliski. Šajā saistībā varu minēt kādu pasaules piemēru – Zviedrija ir viena no retajām valstīm, kur bērna tēvam ir pienākums būt vismaz trīs mēnešus ilgā bērna kopšanas atvaļinājumā. Daudzos pētījumos tiek rakstīts un diskutēts, ka vīrietim, pavadot laiku kopā ar bērnu mājās, veidojas cita līmeņa attiecības ar viņu, kā arī tas bagātina bērna attīstības pieredzi.

Atbilstoši Latvijas likumiem tēviem pienākas desmit dienu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums.

Tā ir. Turklāt der atcerēties, ka pastāv iespēja arī bērna kopšanas atvaļinājumu dalīt starp abiem vecākiem. Piemēram, pirmo pusgadu pēc bērna piedzimšanas ar viņu kopā ir mamma, bet otro, kad bērns jau paaudzies, – tētis.

Nepārprotiet mani, es uzskatu, ka jebkurš risinājums ir labs, ja vien visas puses ģimenē ir apmierinātas. Ir mammas, kuras nevēlas visu likumiski pieejamo laiku palikt mājās. Tieši tāpat ir arī mammas, kuras noteikti vēlas visu atvēlēto laiku būt mājās ar bērnu vai pat vispār negrib atgriezties profesionālajā vidē. Šī dažādā pieeja ir tikai normāla, jo mēs katra esam atšķirīga. Svarīgāk, lai būtu iespējas rīkoties veidā, kas katrai no mums ir vispiemērotākais un ģimenes modelim visatbilstošākais, darīt to ar prieku un bez vainas sajūtas.

Vai par šīs vainas sajūtas vairošanu atbildīga ir sabiedrība?

Es domāju, ka sabiedrībā ir daudz un dažādi iesīkstējuši uzskati par šo un citiem jautājumiem. Taču man ir milzīgs prieks redzēt, ka Latvijas sabiedrība kļūst arvien mūsdienīgāka, atvērtāka jaunajam un neparastajam. Uzskatu, ka var darīt gan tā, gan tā – galvenais, lai mamma ir laimīga, jo tad ir daudz lielākas izredzes, ka viņa spēs labāk uzklausīt un saprast bērnu, kā arī labāk par viņu parūpēties.

Kam uzticējāt meitas pieskatīšanu, kad darbā bija jāatgriežas vīram?

Sākumā meklējām auklīti. Pat ar manu profesionālo pieredzi, ikdienā nodarbojoties ar personāla atlasi un kandidātu prasmju, kvalifikāciju un personību novērtēšanu, tas bija ārkārtīgi grūts uzdevums. No pusotrgadīga bērna nevar uzzināt, vai viss ir labi, līdz ar to vecākiem ir jābūt pilnībā pārliecinātiem par izvēlēto līdzās esošo cilvēku. Arī mums bija viena neveiksmīga pieredze. Bet ar otru aukli sadarbojāmies gadu, kamēr radās iespēja bērna pieskatīšanu līdz iešanai bērnudārzā uzticēt radiniekam. Mūsu gadījumā šis risinājums deva sirdsmieru.

Kā veicās ar bērna palaišanu dārziņā?

Viens nopietns izaicinājums, kam iet cauri daudzi vecāki, – pirmais bērnudārza gads saistās ar slimošanu. Tāpēc svarīgi, lai būtu skaidri izrunāts, kā šāda situācija tiks risināta gan mājās, gan darbā. Ar vīru bijām vienojušies, ka katru reizi mainīsimies. Mums abiem ir darbi, kuri mums patīk, rūp un kuros mēs vēlamies būt simtprocentīgi iesaistīti. Tajā pašā laikā abiem ir augsta atbildības sajūta pret bērnu, tāpēc rūpes dalām uz pusēm.

Kādus vēl izaicinājumus bez biežās mazuļa slimošanas piedzīvo jaunās māmiņas, atgriežoties darbā?

Katram cilvēkam dzīvē ir vairākas lomas. Pirmkārt, mēs esam personības, bet papildus tam arī partneres saviem dzīvesbiedriem, mātes bērniem, meitas, māsas, draudzenes un profesionāles savā jomā. Sarežģīta situācija un iekšējās pretrunas rodas tad, ja gaidas pašai pret sevi ir nereāli augstas katrā no sfērām.

Kā ar to cīnīties?

Man ar šo situāciju palīdz tikt galā koncepts good enough jeb pietiekami labi. Man tas nozīmē atbildēt sev uz jautājumu – kas manā uztverē ir pietiekami laba, piemēram, mamma, dzīvesbiedre, vadītāja? Skaidri sev jāpasaka, kas ir tās dažas lietas un īpašības, kurām ir jābūt obligāti, un kas ir tās, uz kurām esmu gatava pievērt acis. Citādi, ja mēģinām dzīvot pēc kādiem iepriekšējiem vai gluži jauniem standartiem vai sociālos tīklos noskatītajām perfektām dzīvēm, tas kļūst ļoti sarežģīti un, iespējams, pat neveselīgi. Svarīgi ir apzināties sevi jaunā situācijā un saprast, ko ar šo vienu papildu lomu es varu izdarīt, kas jāsaglabā un kas jāaizmirst no savas iepriekšējās dzīves komplektiņa.

Daudzas sievietes satraucas, vai spēs atgriezties darbā, nezaudējot profesionālās iemaņas. Vai tev ir kāds padoms?

Personīgi man bērna kopšanas atvaļinājums notika vienlaikus ar karjeras maiņu, un, atgriežoties darbā, es apzināti sāku ar mazāk prasīgu pozīciju nekā biju strādājusi iepriekš. Darba intervijā man tika vaicāts, kāpēc es kandidēju uz šo pozīciju, ja iepriekš esmu darījusi augstāka līmeņa darbu, un kādas ir manas ambīcijas karjeras ziņā?

Un ko tu atbildēji?

Zini, man dzīvē ir ārkārtīgi paveicies ar darba devējiem. Ar visiem esmu varējusi runāt atklātu valodu.  Vēl tagad ar smaidu atceros, kā atbildēju uz šo jautājumu: “Ziniet, skanēs ļoti nepareizi, bet šobrīd man nav nākotnes vīzijas. Taču es vēlos sevi realizēt interesantā darbā, kur varu paveikt visu, kas nepieciešams darba devējam, zinot, ka pastāv iespēja to darīt gan attālināti, gan ar elastīgu darba laiku, ņemot vērā, ka dažbrīd es būšu nepieciešama arī mazam bērnam mājās.” Konkrētā vakance bija starptautiskā kompānijā, kurā tikšanās lielākoties norisinājās Skype, tāpēc nebija nozīmes, kurā pasaules malā atrados. Mūsu sadarbība bija lieliska! Pēc diviem gadiem, kad jutos gatava strādāt ar lielāku jaudu, uzņēmos jaunus izaicinājumus, pievienojoties apdrošināšanas sabiedrības BALTA komandai kā personāla vadītāja. Savukārt ar iepriekšējo darba devēju saglabājušās siltas attiecības, joprojām kontaktējos ar vairākiem bijušajiem kolēģiem, gan atbalstot viņus profesionāli, gan vienkārši socializējoties.

Kāds ir tavs ieteikums sievietēm, kuras plāno bērnu, bet baidās no kaut vai īslaicīga kritiena pa karjeras kāpnēm?

Es ticu, ka ir iespējams iztikt arī bez atpakaļgaitas karjeras ziņā. Tam par apstiprinājumu ir daudzi piemēri mums apkārt. Svarīgs ir jautājums – kas un kāda ir tava atbalsta komanda? Ir mammas un tēti, kuriem ir paveicies atrast ļoti labu un uzticamu aukli sadarbībai ilgtermiņā. Ir ģimenes, kurām ir ļoti labs omīšu, opapu un citu radu loks, kas var nepieciešamības gadījumā tūlītēji iesaistīties bērna pieskatīšanā. Iespējas ir dažādas, bet šādas atbalsta komandas esamība, manuprāt, ir izšķiroša.

Kādi ir tavi kā personālvadības ekspertes novērojumi par darba devēju attieksmi pret šo jautājumu?

Gribētu izvairīties no vispārinājumiem. Esmu novērojusi, ka starptautiskās organizācijās nereti attieksme ir draudzīgāka un atvērtāka. Tas skaidrojams ar korporatīvās sociālās atbildības politiku. Arī, piemēram, BALTA piedāvā gan elastīgu darba laiku, gan iespējas strādāt attālināti, bet pirmajā darba nedēļā – nepilnu darba laiku, vienlaikus saņemot pilnu atalgojumu.

Tajā pašā laikā nevaru teikt, ka vietējos uzņēmumos tā nav. Mans vīrs strādā Latvijas kapitāla uzņēmumā, kura īpašniekam viena no prioritātēm ir Latvijas ģimenes, ko viņš arī pierāda ar savu atbalstu un pretimnākšanu.

Kas, tavuprāt, ir noteicošais faktors atbalstošai un saprotošai attieksmei pret jaunajām māmiņām darbavietā?

Tas atkarīgs no konkrētā uzņēmuma situācijas, tiešā vadītāja un pašas māmiņas. Nelielam uzņēmumiem, kas cīnās par savu izdzīvošanu, visticamāk, būs sarežģīti sadzīvot ar regulāri promesošu darbinieku – mammu vai tēti –, kurš rūpējas par apslimušu mazuli. No biznesa viedokļa to, protams, var saprast. Tomēr tas nemaina faktu, ka vecākiem joprojām ir tiesības un pienākums rūpēties par saviem bērniem. Tiešie vadītāji arī ir dažādi, tāpat arī viņu attieksme pret šāda veida prombūtni ir atšķirīga. Un ir arī dažādi jaunie vecāki. Daži pieiet darbam ļoti formāli, savukārt citi meklē abām pusēm pieņemamus risinājumus.

Kāds ir novērojums – vai sievietes labi zina savas tiesības, dodoties dekrēta atvaļinājumā un atgriežoties no tā?

Domāju, ka pārsvarā zina, jo šo tiesību nav tik daudz, turklāt tās nav pārāk sarežģītas. Manuprāt, viens ir tas, kas rakstīts Darba likumā, bet otrs un vissvarīgākais – cilvēciskais aspekts. Tā ir atklāta saruna un cilvēcīga vienošanās ar darba devēju, par to, kā jaunais vecāks integrēsies darba vidē. Ja darba devējs uzskata par iespējamu pieļaut attālinātu strādāšanu, tad vecāks, iespējams, arī bērna slimošanas laikā no mājām spēs sakārtot problēmjautājumus darbā. Protams, tas ir atkarīgs no kvalifikācijas, profesionālajām iemaņām un gatavības darboties. Patlaban darba tirgū ir profesionālu un augsti kvalificētu darbinieku deficīts. Līdz ar to, ja atbalsta un pretimnākšanas no darba devēja nav, tad patlaban apstākļi darba tirgū ir labvēlīgi, lai atrastu sev piemērotāku vidi.

Lūk, seši Viktorijas ieteikumi, atgriežoties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma:

• Neaizmirsti par sevi

Jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav jaunais vecāks, jāapmierina savas pamatvajadzības – pēc miega, kustībām, kvalitatīva uztura u. c. Lai varētu ko dot otram, vispirms ir jāuzpilda pašai savas rezerves, kaut ar mazām un praktiskām lietām, kas ļaus tev justies labāk.

• Strādā vienā komandā ar bērna tēvu

Pārrunājiet visus svarīgos jautājumus un daliet atbildību, kur vien tas iespējams! Esiet kopā mājsaimniecības uzturēšanā un mājas darbos, bērna audzināšanā, naudas pelnīšanā un citur!

• Definē, kas ir tavs atbalsta tīkls

Apzini, kuri cilvēki noteiktos brīžos un situācijās tev varēs palīdzēt, un izrunājiet iespējamo palīdzības veidu! Omes, opapi, māsas un brāļi, draugi – šis tīkls nepieciešamības gadījumā varēs pieslēgties bērna pieskatīšanā, un tev būs liels atbalsts lomu savienošanā.

• Izrunājies atklāti ar savu tiešo vadītāju

Ja tas ir iespējams, atklāti izrunājies ar vadītāju par līdzsvara atrašanu jaunajā situācijā. Tad vadītājam nebūs sajūtas, ka tev ir vienalga, vienlaikus viņš arī negaidīs, ka tu būsi darbā tad, ja bērnam būs 40 grādu temperatūra.

• Domājot par savām gaidām, esi reālistiska

Apdomā un saproti, kas ir tas, ko tu šobrīd vari izdarīt un ko nevari? Nefokusējies uz to, ko saka tavas draudzenes, mamma, vīramāte, kolēģi vai kāds cits, tādējādi kļūstot par svešu ambīciju vergu. Saproti savas iespējas un domā par to, kā tu jutīsies ērtāk, izlemjot, kāds būs tieši tev piemērotākais ceļš, lai apvienotu ģimenes un karjeras lomas.

• Esi gatava nemitīgi pielāgoties un pārskatīt savas prioritātes

Jābūt gatavībā ātri pārslēgties no mājām uz darbu, nepārdzīvojot, ka tā jādara. Ja zini, ka darbā būs svarīga sanāksme, kas ilgs līdz vēlam vakaram, tad diena jāplāno tā, lai varētu tajā piedalīties. Ja nākamajā dienā bērns ir slims, tad, lai kas notiktu darbā, ir jābūt mājās, no kurienes varēsi pieslēgties e-pastiem, lai risinātu tās darba lietas, kuras nevar gaidīt. Viss nekad nebūs perfekti, tāpēc pieej tam ar vieglu humoru un dari tik, cik vari izdarīt.