Starp sievietēm runājot: Pamēģini caureju, vai iesnas apturēt ar milzīgu gribasspēku

Pirms kāda laika dzīve man "piespēlēja" tikšanos ar kādu puisi, nekad nebūtu domājusi, ka tieši viņš būs tas, kurš pēdējā laikā man spēs dot padomus un spēs palīdzēt brīdī, kad jūties izmisis, kad jūties bezspēcīgs un nevarīgs situācijā, kuru Tu pats tā īsti mainīt nevari, bet vēlies...

Nekad nebūtu domājusi, ka šis cilvēks, kurš ar savu darbu spēj paveikt brīnumus, vēl pirms trīs gadiem dzīvoja uz ielas, bija nodzēries līdz "kliņķim". Ļoti grūti noticēt viņa vārdiem par to, kāda viņa dzīve bija pirms tam, pirms viņš spēja atzīt, ka viņam ir problēmas ar alkoholismu un tā ir slimība, kura jāārstē. "Zini, man ome visu laiku teica, Tev nav gribasspēka nedzert, bet es viņai atbildēju - nākamreiz, kad Tev būs caureja, vai iesnas, pamēģini tās apturēt ar savu milzīgo gribasspēku. Alkoholisms, tā ir slimība un tur nav nekāda sakara ar gribasspēku, tā ir tāda pati slimība kā vēzis, narkomānija, migrēna, psihiskās saslimšanas utt. Tas ir jāārstē, jo slimība tā ir nopietna, nav tā, ka iedzer pretsāpju tabletīti un sāpes uz kādu laiku pāriet, te tā nav. Un tas cilvēks, kurš ir piedzēries, ir pavisam cits cilvēks, nekā tas, kāds viņš ir nedzēris."

Pēdējā laikā tieši šīs ir tās lietas, par kurām sanāk domāt visai intensīvi un nopietni, jo tas ir skāris mūsu draugu. Es vienkārši nevaru mierīgi noskatīties, kā šis cilvēks sevi dzen postā un iznīcina visu ap sevi, jo uzskata, ka problēmu nav. Līdz šim ar šo saskāros bērnībā, kad biju maziņa, tētis ļoti dzēra, bet pienāca laiks, kad viņš spēja šo kontrolēt. Tieši alkohols "piebeidza" manu krusttēvu, kurš pārragri nolēma no šīs dzīves šķirties, bet tas viss bija bērnībā, taču tagad ir savādāk. Esmu pieaugusi, domāšana ir cita... Nedomāju, ka tas skars man tuvu cilvēku.

Vai ziniet, cik sāpīgi ir tas, ka Tu visu laiku ticēji, ka būs labi, ka pāries, ka gan jau nebūs traki, jo "traki" rāda tikai filmās. Bet šis naivums un "mazā cerība" īstenībā bija bumba ar laika degli, kas neļāva problēmu atrisināt saknē. Ja tagad tas cilvēks spēj pateikt:" Man viss ir P... - bērni, ir viņi paēduši, vai nav, ēst taisīt es negribu, uz veikalu iet es negribu, māju tīrīt es negribu un nu jau arī uz darbu iet es vairs nevēlos". Pietiek ar litru grādīgā, whats up sarakstes ar foršajām draudzenēm un draudziņiem un viss ir labi... 

Kā palīdzēt? Skriet, runāt, atrunāt no dzeršanas, kopā tusēties, klausīties, cik visi apkārt ir stulbi, kā neviens neko nesaprot, jo iedzerot paliekot vieglāk. Vai otrādi - ignorēt, bet, vai es spēšu sadzīvot ar sirdsapziņu, ja šī ignorēšana beigsies ar ko traģisku? Kā likt saņemties, kā likt ārstēties, kā palīdzēt dzīvot un prieku gūt bez alkohola?

Jā, arī man dzīvē ir gājis ļoti raibi, darīts ir daudz kas. Taču mani mana smagā slimība, nevis salauza, bet man atvēra acis un ļāva sākt dzīvot savādāk. Protams, bija laiks, kad no gultas neizkāpu un gaidīju savu pēdējo stundiņu, jo ziniet, no vēža taču mirst. Bet nekā, nesagaidīju savu miršanu, sapratu, ka ir jāāstējas un jādzīvo tālāk, jādzīvo tā, kā es to vēlos, jo nevar zināt, kad mana diena būs pēdējā. Man tieši vēzis palīdzēja uzsākt savu biznesu, tieši vēzis lika biežāk pateikt saviem bērniem, cik ļoti es viņus mīlu un biežāk aizdomāties, ka mēs visi uz zemes neesam mūžīgi. Jā, ir lietas, kuras man nedrīkst - nedrīkstu sauļoties, nedrīkstu ietetovēt uzacis, lūpas, gada vairākas reizes jāveic veselības pārbaudes, jāiet terapijas kurss, bet es spēju dzīvot arī bez tā visa, es spēju gūt gandarījumu no dzīves, nebaudot saulīti pludmalē, kas līdz šim bija mana mīļakā nodarbe vasarā. Saprotu, ka ne jau es būšu tas, kas vedīs pie prāta citu cilvēku, viņam pašam ir jāgrib ko mainīt un jāatzīst sava problēma, sava slimība, jāspēj ar to sadzīvot, kontrolēt un ārstēt, sākot dzīvot jaunu dzīvi bez alkohola... Bet ir tik grūti tajā visā noskatīties no malas, baidoties, ka tikai atkal neiezvanās telefons, ka tikai atkal nav "pālis".