Sports kā eliksīrs

Patiesību sakot, cik vien sevi atceros, vienmēr esmu bijusi kustībā. Pavisam maza sapņoju, ka reiz kļūšu par slavenu sporta deju dejotāju, taču vietā, kur dzīvoju, nekādi prātīgi treniņi netika piedāvāti, tāpēc tā vietā sāku spēlēt komandu spēles-basketbolu un volejbolu, kur, protams, talkā nāca arī mans ne pārāk īsais augums. Pēc stundām regulāri notika treniņi, kurus tiešām ar milzīgu prieku un entuziasmu apmeklēju, -tā bija kā izraušanās no kārtības ikdienā. Spēles laukumā varēju kļūt ātra, skaļa, pat mazliet agresīva, kaut ikdienā biju diezgan kārtīgs un kluss bērns.Basketbola spēles ātrums, tempa maiņa, nepārtrauktās izmaiņas spēles gaitā mani vēl šodien spēj aizraut, gan skatoties, kā basketbolu spēlē mans vecākais dēls, gan sekojot līdzi kādai spēlei TV ekrānā. Tāpat izmantoju iespēju 2009.gadā apmeklēt Eiropas čempionātu basketbolā sievietēm, kas norisinājās pie mums, Latvijā. Super, būt tur klāt, gandrīz vai justies kā vienai no spēles dalībniecei un atmiņā atsaukt, kā kādreiz sapņoju, ka kļūšu par jauno Uļjanu Semjonovu:D Ar savu basketbola komandu izbraukājām visu Latviju, kas toreiz (90. gados) bija pietiekoši man kā bērnam. Šobrīd pat nesaprotu, kāpēc tālāk negāju uz kādu sporta skolu. Treneris arī neieteica (varbūt neredzēja tādu potenciālu), pati tik liela nebiju, lai izlemtu, bet vecāki bija acīmredzot pārāk aizņemti, tā kā šobrīd manus sapņus, šķiet, ir pārņēmis mans vecākais dēls, kurš aktīvi un ar labiem rezultātiem trenējas basketbolā.

Katru vasaru pavada nometnēs, kur spēlē ne tikai basketbolu, bet kur notiek vispārējās fiziskās sagatavotības treniņi, norisinās citas komandu spēles, kā futbols, volejbols, rokas bumba utt. Galvenais, ka dēlam tas patīk, mēs to atbalstām un palīdzam viņam iet uz savu mērķi, kas laikam katram jaunajam basketbolistam ir NBA:) Taču ārpus basketbola regulāri visa ģimene apmeklējam baseinu-viens bērns vienkārši savā nodabā peld, otrs apmeklē peldēšanas nodarbības ar visām niršanām, peldēt paņēmieniem, tā ka pēc katra treniņa puika ir pat nosvīdis. Es pati vēl regulāri eju uz ūdens aerobiku. Sākumā pamēģināju lielajā baseinā, taču nespēju pārvarēt bailes no ūdens (kaut peldu stabili), tādēļ pārgāju uz nodarbībām mazajā baseinā. Slodze nav maza, kā varbūt varētu domāt. Ir reizes, kad pat visu izpildīt nespēju, jo trūkst elpas un spēka. Acīmredzot, vairs neesmu tik labā formā:) Šie kopīgie gājieni uz baseinu man ir arī brīnišķīgs veids, kā kaut pāris stundas pabūt kopā ar vecākajiem bērniem bez mazās māsas klātbūtnes, kas tobrīd paliek mājās ar tēti. Tētis tad uz baseinu iet atsevišķi vai ar kādu no puikām citā dienā. Baseinu esam atzinuši par labu mums visiem gan kā relaksāciju, pēc tā apmeklējot arī pirti, gan palīgu saspringušu muskuļu novēršanai, gan, protams, veidu, kā uzturēt sevi labā formā. Īstenībā, lai justos labi un būtu kaut ko izdarījis sevis labā, nemaz nevajag naudu-veids, kā vēl sevi iekustināt, ir soļošana. Jā, jā, ātra soļošana, iešana. Manējie pat mani apceļ, kad ejam kaut kur kopā, sak, "mamma atkal ātrkurpes uzvilkusi":D Man patīk iet ātri, tādējādi visur laikā paspējot+mazliet iekustināt muskulīšus. Šobrīd tas skats ir tāds-sieviete ātrā solī ar ratiņiem pa priekšu, kurai no muguras pusskriešus tipina 2 puiši un vīra kungs:)

Jāsaka gan godīgi, ka vienu brīdi mazliet biju palaidusies un nenodarbojos vispār ar neko-ja vien neskaita velobraukšanu, kas jau pēdējos 8 gadus ir viens no mūsu brīvā laika pavadīšanas veidiem. Braucot ar velo, patīk sajust vēju matos, ko nevar, protams, izbaudīt automašīnā. Arī puikas ikdienā pārvietojas ar velo. Vecākais puika nu jau ikdienā brauc arī uz centru uz basketbola treniņiem. Mums 10 km vienā virzienā nav nekas ārkārtējs, ja nu vienīgi mazā meitiņa sāk pagurt savā velo sēdeklītī un dod mums par to zināt skaļā balstiņā vai...saldi aizmieg

Nu jau mana ikdiena vēl bez peldēšanas un velobraukšanas nav iedomājama bez skriešanas. Katru otro dienu izbaudu, ka plaušās vairojas gaiss, skrienot mazākus un lielākus gabalus. Šobrīd varu noskriet gan ne vairāk kā 10 km, bet, manuprāt, tam galīgi nav nozīmes-skrienu tā, lai justos vēl dzīva:D Atceros, ka mana aizraušanās ar skriešanu sākās jau skolas laikā ar obligātajiem krosiņiem skolā. Ir bijis pat tā, ka atnāku uz mācību stundu bez sporta apģērba, bet skriet gribējās-tad nu skrēju ar augstpapēžu kurpēm. Šobrīd par to domājot, saķeru galvu, bet finišu sasniegt vajadzēja, tad nu skrēju. Pusaudžu gados arī ar draudzeni iesākām ik rīta rituālu ar krosiņu līdz jūriņai, kas bija apmēram 3 km, tad nopeldējāmies (citreiz pat bez peldkostīma (ak, skaistā jaunība:))) un gājām mājup skaistai dienai.

Ar ziemas sporta veidiem gan man nav sanācis iedraudzēties. Esmu vēlējusies līdz ar saviem vīriešiem gan slidot, gan slēpot, taču bailes gan no augstuma (kur tās radušās, nav ne jausmas!), gan bailes nokrist un sasisties mani attur no tiem, tad nu izbaudu, kā puikas iekaro kalnus (pagaidām gan Latvijas) un katru brīvo brīdi steidz uz Lido slidotavu. Es tikmēr ar ragavām ar mazo princesi laižos pa mazajiem kalniņiem- tā man ir drošāk:)
Otra lieta, ar ko esmu centusies nodarboties, ir sporta zāles apmeklējums. Bija man pat personīgā trenere, kas bija sastādījusi programmu vēderam, gurniem (nu kas jau sievietēm ir tās problēmzonas), bet sapratu, ka ar nepatiku neko nepanākšu-nesaistīja mani nedz vide sporta zālē, ne paši vingrojumi, tādēļ skriešanu uzsāku jau ziemā, lai neatliktu savu apņemšanos "sākt jaunu dzīvi".

Atsāku nodarboties ar sportu tieši formas atgūšanas labad, jo pēc trešā bērniņa biju par daudz pieņēmusies svarā, taču nu jau svars ir nostabilizējies, bet sports ir tepat, jo kustība ir dzīvība, kustība ir prieks, kustība ir veids būt kopā. Galu galā-sports ir arī veselība, par ko mums jādomā visu mūžu. Un ja mēs esam veseli, mēs esam skaisti!