Slikta, slikta mamma

„Tu esi slikta, slikta mamma,” šodien paziņoja mans četrgadnieks, kad izslēdzu TV, sakot, ka pietiks skatīties multenes un laiks paspēlēties.

Jāteic, ka šis gads ir iesācies pavisam nelāgi. Noslimojis pusotru nedēļu un tikai nedēļu pavadījis bērnudārzā, jau atkal pusotru nedēļu mans puika dzīvojas pa mājām. Iesākumā neliela temperatūra, kurai sekoja iesnu plūdi, kurus, pateicoties Olynth, it kā bijām jau pilnībā izārstējuši, bet vakar jau atkal – esat sveicināti, bubuļi, atpakaļ. No lielās šņaukāšanās un iesnām deguns dēlam jau sarkans, āda ap nāsīm plēksnītēm vien lobās nost, bet tas vēl būtu sīkums.

Pirmdienas vakarā dēls sāka kasīt dibenu un pēc vannas skatāmies – jā, sarkanas pumpiņas. Apsvērām dažādas idejas – varbūt tas no putekļiem, jo rakaris bija kopā ar tēti paviesojies kādā dzīvoklī, kurā pilnā sparā rit remonts, varbūt tā alerģija no burkānu sulas, jo divas dienas pēc kārtas dēls cītīgi dzēra burkānu sulu... varbūt, varbūt. Negribējās ticēt, ka tas varētu būt kas nopietnāks.

Gāja dienas, pienāca otrdiena, kad pati saslimu un temperatūra lēkāja te augšā, te lejā, savukārt kakls šķita tik uzpampis, ka ne galvu pagrozīt, ne siekalas norīt, ne parunāt. Pacietos vienu dienu, bet otrajā dienā ārste pateica verdiktu, ka pie vainas streptokoks. Tad nu tagad draudzējos ar antibiotikām, taču, lai arī tas varbūt izklausās pēc pasaules gala, es beidzot varu sajusties atkal kā cilvēks... gandrīz. Jo trešdien dēla iesnas atgriezās ar jaunu vilni – deguns sarkans, āda ap to no lielās puņķošanās jau lobās nost un šķita, ka sākuši plaisāt lūpu kaktiņi. Bet tas nebija tik vienkārši kā izskatījās, jo jaunumus nesa ceturtdiena. Pamodos ar seju kā kartupelis – apakšlūpa vienās aukstumpumpās, augšlūpa arī, un bonusā – herpes izsitumi arī pie deguna. Varat iedomāties, cik ļoti labprāt uz sevi tagad gribu skatīties spogulī. Tad arī ieskatoties vērīgāk dēla lūpu kaktiņos sapratu, ka tie nav sasprēgājuši – tur uzdarbojušās aukstumpumpas.

Visam bonusā – izrādās, ka pumpas uz dupša nav vienkārši pumpas, bet gan vējbakas vai modernais koksaki vīruss. Un tāpēc stress turpinās – jo mājās taču ir divus mēnešus vecā meitiņa! Pagājis vien tik neilgs laiks, bet šķiet, ka katra diena nes aizvien jaunus pārbaudījumus.

Pašreizējais rezultāts – nervi uzvilkti kā stīgas un uztraukums, kā viss attīstīsies un kā slimošanu mājās uztvers mazulīte. Un, protams, briesmīgs paskats un uzturēšanās četrās sienās.

Kad visi būs atkal veseli, tad gan... es aiziešu uz kafejnīcu un sev bez žēlošanas nopirkšu lielāko un treknāko kūkas gabaliņu. Par izturību!