Saules pielietais Dūdieviņš, Barons un labās sajūtas

Mums pēdējā nedēļa tāda Latvijas nedēļa sanākusi-daudz darbu, tikšanās ar cilvēkiem dažādās vietās, tādēļ daudz izbraukumu, ko centāmies apvienot ar ko patīkamu un izzinošu. Jau atkal Cēsu puse. Vīram jābūt Liepā, kas atrodas Priekuļu novadā, tādēļ pētu, ko tur klātienē varētu darīt. Un atminos, ka kundze no Ezeriņiem Stalbē stāstīja, ka viņu meistars Priekuļos pēc pasūtījuma izgatavojis unikālu Saules pulksteni. Protams, mums tas jāredz!
Dabas dārzs ar Saules pulksteni atrodas blakus Domes ēkai. Pirmais, ko varam redzēt un sajust, ir Veselības taka, ko, protams, jāizstaigā basām kājām. Tā nav gara, bet simpātiski izveidota, -no akmeņiem salikti dažādi attēli, bet takas malā sastādīti dažādi ārstnieciski augi un koki. Klāt pievienots apraksts par katru. Lēnām virzoties pa līkumoto taku, arī nonākam pie milzīgā saules pulksteņa. Ja skatītos no augšas, tad varētu redzēt, ka tas veidots kā liela smaidoša saule. Pulkstens ir unikāls ar to, ka šeit, lai saprastu, cik īsti tad ir laiks, pašam cilvēkam ir jāpiedalās laika noteikšanā, nostājoties uz konkrētā mēneša, kas tobrīd kalendārā. Tur, kur ēna krīt, tik arī ir pulkstens laiks. Mēs pārbaudījām vairākas reizes 2 stundu ietvarā, un patiesi-tas rāda pareizi! Protams, minūtes precīzas nav. Tāpat var vadīties arī pēc zodiaka zīmēm. Uz vienas no saules acīm ir precīzas debespuses atzīmētas, bet uz otras-attālumi līdz sadraudzības pilsētām.
Tāpat Dabas dārzā uzstādīta granīta skulptūra-it kā spārnos pacēlies puisēns, kas aicina nākt atpūsties, sasmelties saules siltumu, bet par rūpēm nedomāt. Izrādās, tas ir Dūdieviņš. Beidzot zinu, kāds tas izskatās, citādi vienmēr, kad dzirdu tik skaisto I.Kalniņa dziesmu Dūdieviņš, domāju par tā izskatu.
2 stundu garās pastaigas pa Priekuļiem laikā atrodam arī kaut kādu laukumu ar dažādām augu skulptūrām, kas veidotas no koka. Tad gan jau sajūtamies kā kā pilsētas priekšsēdētāji- šķiet, ka visu šeit iznām un esam redzējuši. Dodamies uz cherry kuponos mūždien redzēto hotel Tigra, kur atrodams restorāns Eifrata. Oficiantes ir ļoti laipnas un, izpildot mūsu lūgumu, uzreiz uzklāj galdiņu ārpusē. To daru, jo citādi Terēze noteikti norautu galdautus ar visām smalkajām glāzēm.
Ēdiens ir tiešām gards un svaigs. Renātam tiek pasniegta sātīga skābeņu zupa (3,60), bet es izvēlos Cēzara salātus (4,20). Mazajai atnes frī kartupelīšus (1,20). Abiem tiek auksti, atsvaidzinoši mojito kokteiļi. (3,00)
Kad esam paēduši, arī tēts klāt. Dodamies tālāk uz Valmieru. Mazā automašīnā aizmieg, tādēļ nolemjam ieplānoto galapunktu mazliet atlikt un dodamies uz Valmiermuižu- vietu, kur darina Latvijā garšīgāko alu. Te ir skaists interjers, restorānā pieejami interesanti alus kokteiļi, veikaliņā visdažādākās Latvijā ražotās lietas, bet visas, cik papētīju, kaut cik dabīgas un modernas. Piemēram, ar rokām gatavota pasta, ogu konfektes. Tepat var pasūtīt arī ekskursiju uz alus darītavu. Tas prieks maksā 6 eiro. Diemžēl grupa, kas bija paredzēta, un mans vīrs gribēja tai pievienoties, neierodas. Bet vienam iet un maksāt apm 30 eiro arī negribas. Tad nu ar lielām pūlēm dēla skubināta sazvanu turpat Informācijas telpā atrodamā Valmiermuižas zirgu staļļa telefona numuru. Saimniece Rufina ir ļoti laipna, solās visu nokārtot un atzvanīt. Un tik tiešām pēc minūtēm 3 jau dodamies garām vecajiem Valmiermuižas pils mūriem, lai nonāktu varenās 19.gs. laukakmens ēkās, kas kādreiz kalpojušas kā lopu kūtis. Šobrīd tur mājvietu raduši vairāki zirgi un poniji. Renātam tiek zirgs vārdā Barons. Puika uzliek cepuri, saimnieks palīdz tikt zirga mugurā, un izjāde vai šoreiz vairāk mierīga pastaiga zirga mugurā var sākties. Renāts tiek izvadāts kādas 20 minūtes. 1 aplis maksā 1 eiro. Tikmēr meitene, kas pašas mācās jāt ar zirgiem un veiksmīgi startē dažādās sacensībās, pastāsta, ko zirgi ēd, cik tie lieli izaug, kā pret tiem jāattiecas, kā jākopj. Vēlāk stallī samīļots tiks katrs zirdziņš, ponijs mazajai Terēzei tik ļoti ies pie sirds, ka būs grūti atvadīties. Abi bērni arī iemācās pabarot zirgu no savas rokas, par ko tiešām ļoti liels prieks abiem. Superīga atpūta. Tāds miers un skaistums, un graciozitāte tajos dzīvniekos mīt. Taču rēķinieties, ka pēc šādas izjādes nāksies uzklausīt bērna lūgumus vest uz zirgu izjādes treniņiem:) Šobrīd puika vēl nav nomierinājies.
Iepazinušies ar katru no stallī mītošajiem zirgiem, noklausījušies viņu dzīvesstāstus un panākumus, pabarojuši tos, atvadāmies un dodamies turp, kur tiešām bijām, pa ceļam skatot Valmieras karti ar aprakstiem, novienojušies doties.
Šie zirgi ar saviem treneriem sastopami Valmiermuižas parkā pretī alus darītavai  katru nedēļas nogali – sestdienās no plkst. 14:00 – 20:00 un svētdienās no plkst. 11:00 – 16:00. Bet, ja ierodaties tur citā brīdī (kā mēs), droši zvaniet saimniekiem un vienosieties par izjādi. Telefons 26562 703.

Tātad esam ceļā uz Valmieru, Jāņa Daliņa stadionu, kur blakus Rehabilitācijas centram atrodas Labo sajūtu taka. Adrese: Valmiera, Jāņa Daliņa iela 2.
Par ieeju dabas takā norēķināmies pie  viesnīcas administratores. Katram tas maksā 2 eiro-gan pieaugušajiem, gan skolniekiem. Mazajam par brīvu. Nu ko- aunam basas kājas un ejam ķert sajūtas.  Apavus var atstāt speciāli tam paredzētās vietās. Pirmais  ir mākslīgi izveidots posms ar olīšiem, čiekuriem, mizu mulču un stikla lodītēm. Tajās iekāpjot, sajūtas nu gan nav tās patīkamākās. Tālāk jau taka aizvijas iekšā mežā. Viss kopīgi noietais garums ir 2,7 km. Gājiena maršruts atzīmēts ar bultiņām, tā kā apmaldīties nevar. Paredzamais norādītais laiks ir 40 min-1 stunda, taču mēs ātrāk par nepilnām 2,5 stundām ārā netikām, jo patiesi lēnā garā baudījām gājienu. Te takas sākumā dažādi mākslinieciski noformēti koki, meitiņas uzmanību piesaista dažādu dzīvnieku, pasaku tēlu atveidojumi. Tālāk jau sākas posms ar dažādiem koordinācijas elementiem. Pavisam maziem bērniem gan nederēs, bet, domāju, no 3 gadu vecuma šo to iziet varēs. Pat man nebija bail pamēģināt visu, jo nav pārāk augstu no zemes:) Tā kā mēs tur bijām pirmdienā, cilvēku nebija daudz- varējām baudīt klusumu, izjust dabas burvības gammu pilnībā. Pa ceļam mazajai tika arī kāda meža zemenītes oga. Ja iesiet klusu, vērojot un skatoties apkārt, varbūt arī jūs pamanīsiet sīļus virs galvas, vāverīti kokā. Ūdenī ieraudzījām bebru, šoreiz gan mirušu-vai nu tas bija aizķēries aiz kaut kā un netika laukā, vai kāds mednieks bija pastrādājis. Tāpat mežā bija uzstādīta vieta ar sienu stirnu barošanai-acīmredzot, arī tās tur dzīvo. Upes krastā klusumā sēž arī makšķernieki, cerot uz lielo lomu. Starp 2 lieliem auduma zaķiem lielās skudras sabūvējušas savu pili. Viss šis ceļš tiek iets basām kājām, tādējādi baudot skuju, koku sakņu, čiekuru, sūnu un citu dabas velšu masāžu. Brīžiem ir sāpīgi, jo ikdienā tiešām nestaigāju basām kājām. Mazā princese lielāko gājiena daļu tiek nesta opā. Gājiens vienā mirklī pieved pie pašas Gaujas krastiem, kur uzstādīta mālu dubļu vanna. Superīgi! Es gan savas kājas uzreiz nomazgāju Gaujas ūdenī, bet Renāts tāds pats čāpo līdz takas galam. Noteikti pamēģiniet šo tik dažādo sajūtu taku-piedzīvosiet dažādu izjūtu gammu, dzirdēsiet to, ko pilsētā saklausīt nevar, redzēsiet un saodīsiet to, ko ikdienas steigā vienkārši nepamanām. Forši! Noslēgumā ceļš ved pa tiem pašiem zilajiem stikla gabaliņiem. Biju domājusi, ka pēdas būs jau pieradušas un ka būs mazāk sāpīgi, bet bija tieši otrādi-pat visu to posmu nenostaigāju. Darbiniece teica, ka mūsu sajūtas vajagot kādam nofilmēt:) Jau nomazgājuši kājas pie tam speciāli paredzētiem krāniem, apskatām būrīšos mītošo trušu famīliju. Biju gribējusi arī palutināt pēdiņas pēc gājiena īpašās vannītēs, bet tā kā todien notika kaut kāda nometne un visi dikti aizņemti, mums šis prieks netika.
Lai nu kā, mazliet jau noguruši pēc tik patīkamas masāžas, dodamies pilsētas virzienā, meklējot vietu, kur paēst. Liels mūsu izbrīns bija, kad vienā mums zināmā vietā (Rātes vārti) visi galdiņi bija aizņemti. Pirmdienas dienā! Domājām jau braukt ārpus pilsētas, pa ceļam uz Rīgu kaut kur piestāt, bet tad pamanījām pēc izskata pavisam necilu kafejnīcu Jauna saule (Rīgas iela 10).  Uz ielas vasaras terase. Izdomājām noriskēt un ieiet. Kāda bauda garšas kārpiņām-gan taizemiešu zupa, gan līdakas fileja, gan saldie ēdieni bija pavāra meistardarbs. Noformējums galants. Mazā tika arī ie zīmējuma un zīmuļiem. Bet vairāk jau patika skraidīt pa terasi, miegt ar aci mūsu foršajam oficiantam un saņemt no viņa ledenes:)  Brīnišķīgs vakara noslēgums!