Sauksim to par pavasara nogurumu

Pēdējā nedēļa pagājusi tik lielā rutīnā, ka nu jau vairs pat nav ne spēka, ne prieka no rīta celties un doties ikdienas gaitās. Pavasara depresija? Domāju, ka drīzāk pavasara nogurums, jo ir pazudušas man raksturīgās mirdzošās acis, atsperīgā gaita un vēlme iet izcīnīt jaunas uzvaras.

Patlaban jau ir sajūta, ka dzīvoju dienu no dienas tikai tāpēc, ka tā vajag, ar lielu pierunāšanu sevi izceļot no rītiem ārā no gultas. Kāpēc tā? Jo nesanāk laika pašai sev – pārrodoties mājās no darba, savējiem jāpasniedz vakariņas, tad gatavoju jau nākamās dienas vakariņu/pusdienu iestrādes, mazgāju, gludinu, slauku, rāpoju pa grīdu, spēlējoties ar Lego, nomazgājos pati, lasu ikvakara pasaciņu un dziedu šūpuļdziesmu, cenšoties noturēt vaļā acis, Un tad jau pulksteņa rādītājs ir pāri vienpadsmitiem vakarā, kad sakopoju spēkus, lai ielīstu gultā. Un tā dienu no dienas. Vēl bonusā kāds kašķis, kas jānogludina, nepabeigtie darba uzdevumi, kas grauž dvēseli, un vēl pa kādam pārmetumam no vadītāja, ka viss vienmēr nenotiek pēc plāna vai arī vairs nespridzinu.

Bet kā lai spridzina, ja vairs nav spēka?

Atzīšos, ka šādās reizēs tik ļoti labi saprotu kolēģes, kuras, ja neizdodas tikt pie atvaļinājuma, it kā saslims, ar ārstu sarunājot slimības lapu, jo vienkārši vairs neceļās rokas un nav spēka.

Klusi pie sevis sapņoju par atvaļinājumu vai arī dienu, kad pēc darba varētu aiziet relaksēties ūdens aerobikā vai savas labsajūtas uzlabošanai izmantot kādus citus sievišķīgus prieciņus. Jo, kā teikts tajā reklāmas sauklī, - Tu jau sen to biji pelnījusi!