Runājošā govs un vēju pilsēta

Tā kā mūsu lielais brālis jau laiciņu bija aizvadījis basketbola nometnē, nolēmām viņu apciemot, pie reizes arī aizvedot ko garšīgu, protams. Apdarījuši darbus, no mājas Liepājas virzienā dodamies tikai pēc 13- nu kā īsti pilsētnieki. Tā kā jau pēc brauciena uz Tukumu esam lietas kursā, ka Liepājas šoseja tiek remontēta, izvēlamies ceļu caur Jelgavu un Dobeli. Mūsu gadījumā tas ir + 4 km, toties skaistākas ainavas un sirdij tuvāks ceļš. Anneniekos ceļa malā tiek tirgotas zemenes, ko arī iegādājamies pie foršas ģimenītes, kuri mums par to uzdāvina veselu pušķīti svaigi lasītu kumelīšu ziedu. Cik mīļi un noderīgi! Vienmēr lauku produktus cenšos pirkt pie cilvēkiem, kur pārdevēju vidū ir kāds bērns-zinu, cik ļoti viņi gaida katru pircēju.

Patiesībā jau diezgan labi, ka tik vēlu izbraucām no Rīgas-mazajai Terēzei ir klāt guļamlaiks. Nobraukuši gandrīz 150 km, pirms Skrundas princese pamostas, tādēļ nolemjam izkustināt mazliet kājas gan sev, gan arī viņai ļaut mazliet paskriet. Ceļa malā ir norāde uz Piena muzeju. Griežam tik iekšā pa labi uz Siekstāti, apmēram 7 km no lielās maģistrāles. Visur ir ceļa norādes, apmaldīties nav iespējams.

Iebraucam plašā pagalmā. Kura ēka ir kas, īstas skaidrības nav, tāpēc novietojam auto, kā vēlāk izrādīsies, pie viesnīcas ēkas un ejam lūkot, ko te var atrast.

Uz muzeja durvīm informatīva lapiņa ar administratores tālruņa numuru. Uz to arī sazvanu dāmu, kas aicina mūs uz viesnīcas ēku, kur esot jānokārto formalitātes. Kāpjam atkal atpakaļ augšā uz lielo skaisto ēku. Ieejas maksa Piena muzejā: EUR 1,50 personai.

Ir iespējamas arī  tematiskās ekskursijas ar gidu, tad cenas citas, bet tā kā iepriekš neesam pieteikuši savu vizīti, uz vietas ir tikai viens cilvēks. Šeit info par ekskursijām http://www.pienamuzejs.lv/lv/ekskursijas

Palūdzam mazliet parādīt arī pašu viesnīcu. Ēkai ir ļoti sena vēsture-no 1539.gada, kad Rennes ģimene sāk būvēt savu Berghof (no šejienes arī kompleksa nosaukums Piena muiža Berghof. No vācu valodas apmēram-saimniecība kalnā jeb kalna muiža). Ēka patiesi atrodas kalnā. Daudzo gadsimtu laikā ēkai bijuši daudz īpašnieku, visbiežāk tā izmantota kā vasaras māja un medību nams. Taču lai arī ēka izskatās sena, tā tas nav, jo 1905.gada nemieru laikā tā tikusi pilnībā nodedzināta, taču pēc īpašnieku īpaši izvēlēta projekta, kas rada izskatu, ka ēka stāvējusi tur no saviem vēstures pamatiem, jau gadu vēlāk top jauna muižas ēka. Nu jau vairāk kā 10 gadus šeit  ierīkota viesnīca. Ļoti skaisti, romantiski numuriņi. Piedāvājumā arī SPA, piemēram, piena vannas. Gaumīgi. Aiz viesnīcas ar skatu uz pļavām un smaržojošu rožu ieskauta ierīkota romantiska kafejnīcas terase. Beiguši mazo skrējienu pa viesnīcu, dodamies uz muzeja ēku, kur mūs sagaida runājošā gotiņa Venta un viņas dēliņs Druvis.Mūsu tās dienas gide pastāsta, ka šāda gotiņa vēl atrodama tikai Itālijā, kur arī izgatavotas šīs divas gotiņas. Tās ir roku darbs, iekšpusē atrodas ļoti smalks mehānisms, tāpēc arī šo eksponātu nogāde muzejā bijusi diezgan sarežģīta. Gotiņas saprotamā un uzskatāmā veidā pastāsta, kā rodas piens. Katrs lielās gotiņas kuņģa posms spoži iedegas, kad par to tiek stāstīts. Bērniem ļoti patika. Mazā sākumā pat no izbrīna sasmējās, kad gotiņas ierunājās. Apskatījām arī pārējo muzeja ekspozīciju, kas ir ļoti plaša un kas izvietota 2 ēkās. Tur vairāku gadu garumā no dažādām Latvijas vietām sagādātas visdažādākās lietas, kas saistītas ar piena sagādi, apstrādi dažādos laika posmos, piena kombinātu darbību.

Mums kā savdabīga sacensība izvērtās, kurš labāk izslauks govi:) - otrajā muzeja ēkā uzstādīta tāda kā pusgovs, kuru ikviens var izslaukt. Spainī, protams, netek piens, bet ūdens.  Izsecinājām, ka no mums 4 ar govs slaukšanu naudu varētu pelnīt dēls. Tētim pavisam nevedās slaukšana-tāda pupu raustīšana vien sanāca:) Tad izstaigājām plašo muižas teritoriju, kur var atrast gan stirnu, gan aitu aplokus. Stirniņas pavisam tālu turējās, bet aitas gan drošākas bija.

Atlaidāmies arī teritorijā ievietotajos šūpuļtīklos, veroties seno koku galotnēs un plašajās teritorijās.

Tāpat teritorijā atklājām arī tenisa kortus ar atpūtas zonu, pirtiņu, foršas lielas šūpoles. Gana iespaidīgs un glīts īpašums. Vieta, kur noteikti var iegriezties vēlreiz, lai baudītu divvientulību. Starp citu, viesnīca šovasar rīko arī tenisa nometnes bērniem. To un arī citu informāciju var smelties www.pienamuiza.lv

Bērni guvuši prieku no dzīvnieciņiem (dzīvajiem un izveidotajiem), bet mēs, vecāki ,guvuši baudu acīm, teicām lielu paldies kundzei, kas atrāvās no saviem darbiem, lai kaut mazliet izvadātu pa šo skaisto muižu un iepazīstinātu ar tās vēsturi, un devāmies tālāk.  Jums noteikti iesaku iepriekš pieteikt savu vizīti pa tālruni 26518660.

Nobraukuši apmēram 70 km, nokļūstam Liepājā. Paciemojušies pie lielā brāļa, dodamies uz pilsētas centru. Ir jau vēls, tāpēc kultūrvēsturiskās iestādes, protams, jau slēgtas. Pastaigājam pa skaistajām ieliņām, piemērām savas plaukstas slavas alejas bronzu atlējumos. Neatradām gan lielo, skaisto ģitāru, kas atradās pie rokkafejnīcas. Šobrīd kafē slēgta, bet ģitāra nozudusi. Rožu laukums, Liepājas sirds, kā vienmēr krāšņs un smaržojošs. Starp citu, katru dienu laukumā plkst. 14:00 jebkurš gida pavadībā var doties Liepājas ielās iepazīt pilsētu. Cena-4 eiro.

Pirms vairākiem gadiem pusdienojām restorānā Pastnieka māja, un tā kā neko citu arī nezinām, dodamies turp. Nekas, izrādās, nav mainījies-ēka tāda pati, bez uzlabojumiem. Ēdienkarte arīdzan, manuprāt, tāda kā pirms gadiem. Menu tiek atnests kā pasta sūtījums:)Ēdiens garšīgs, izpildījums interesants. Ēdienkarte šeit http://pastniekamaja.lv/index.php?id=edienkarte

Ejot uz auto, pamanām pilsētas karti, kas paredzēta neredzīgiem cilvēkiem. Neesmu manījusi kādā citā vietā šādas taktilās kartes. Tas noteikti ir apsveicami, ka pilsēta ir padomājusi arī par šādiem cilvēkiem, radot ērtu un pieejamu vidi ikvienam.  Šis arī mums lika aizdomāties, kā ir dzīvot pustumsā/tumsā, kad visu jāsaredz ar tausti vai dzirdi. Vēl pēc tam atpakaļceļā pārrunājām ar puiku redzēto.

Mazā Liepājas tūre mums turpinās ar Latvijā lielāko bungu apskati, kas novietotas, ejot uz leģendāro estrādi "Pūt vējiņi".

Turpat blakus norādes, kas ved uz bērnu rotaļlaukumu un skeitparku, taču mēs šoreiz laika trūkuma dēļ izvēlamies apskatīt 6 metrus augsto leģendārās rokgrupas "Līvi' piemiņai veltīto "Spoku koku". Tas veidots no tūkstošiem metāla gabaliņu. Lūkojoties vērīgi, koka zaros var ieraudzīt vairāku mūzikas instrumentu apveidus. Zem kājām bruģī iestrādāti Līvu dziedāto dziesmu nosaukumi, bet pie koka saknēm iegravēti aizsaulē aizgājušo mūziķu vārdi. Īsts piemineklis līviem. Restorānā, kur ēdām, oficiante pastāsta, ka, nospiežot podziņu, tiek atskaņota kāda no grupas dziesmām. Lai kā centāmies spiest pogas, kas iestrādātas soliņos, mums nekas nesāka skanēt pa jaunam. Visu laiku skanēja viena un tā pati dziesma. Jautājām garāmgājējiem, bet arī viņi neko jēdzīgu pateikt nevarēja. Lai nu kā, paklausījušies Līvu izpildīto Dzimtā valoda, dodamies uz pludmali.

Man ļoti patīk Liepājas pludmale. Nez kāpēc tieši šeit pa īstam sajūtu to bohēmisko smaržu un Liepājas neatkārtojamību. Vēju, kas plivina ne tikai matus, bet arī sirdi. Liepāju nevar aptvert pāris stundās. Te jāpadzīvo vismaz pāris dienu, lai baudītu pilsētas valdzinājumu un skatītu tik kontrastaino vidi, bet noteikti ir vērts iegriezties kaut uz pāris stundām, lai iedvesmotos.

Kad skaistajā pludmalē citi vēroja saulrietu, mēs atradāmies jau Grobiņā un skaitījām vēja ģeneratorus. Pa dienu jau mēģinājām saprast to kopskaitu,

bet vakarā palikām pie skaitļa 30. Pēc tam mājās lasīju, ka to tur ir 33 gb. Nemaz tik daudz nekļūdījāmies:)

Man ļoti patīk braukt pa ārpilsētas ceļiem tieši puskrēslā, jo tad var pamanīt tik daudz dzīvības. Arī šis brauciens mājup nebija izņēmums - labības laukā iemaldījušās divas stirniņas, uz ūdentilpnes sēž gārņveidīgais, jau tuvāk Dobelei tā viltīgi pa lauku lien lapsa, bet laukā posmā starp Dobeli un Jelgavu paceļas migla. Tik noslēpumaini. Esiet vērīgi arī jūs!