Reliģijas ietekme uz bērnu audzināšanu

Cilvēki, kuri ir ticīgi, ņem vērā reliģiskos principus bērnu audzināšanā, tāpēc neliels ieskats, kādus principus bērnu audzināšanā ievēro dažādas reliģijas – jūdaisms, kristietība, islāms, budisms.

Jūdaisms – bērna mīlēšana, vecāku cienīšana

Jūdaisms ir pamats kristietībai un islāmam. Jūdu svēta grāmata ir Bībele, ko viņi visbiežāk dēvē par Tanaks. Tā atbilst Vecās Derības saturam kristiešu Bībelē. Galvenie principi, pēc kuriem jūdi dzīvo ir 10 baušļi un uzskats - mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Turklāt jebkura rīcība ir balstīta vēlmē to darīt Dievam par godu.  Kopumā jūdiem ir 613 baušļi, 248 pavēles un 365 aizliegumi.

Ģimenei jūdaismā ir īpaša nozīme, jo tā ir vieta, kur jūdi gūst atziņu par savu identitāti un pamatapmācību. Viņi uzskata, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bet nepazīst iedzimtā grēka jēdzienu, kas parādās kristietībā. Cilvēkus vērtē pēc viņu darbiem, atkarībā no labajiem un sliktajiem darbiem cilvēks tiks atalgots un nonāks Apsolītajā zemā. Arī vecāki bērnus ļoti slavē un cildina, turklāt svarīgi, lai arī apkārtējie par to uzzinātu, kuri priecājas līdzi.

Ebrejiem ir būtiska stipra ģimene, kurā tēvs ciena māti un māte ciena tēvu un arī bērnam ir cieņpilna izturēšanās pret apkārtējiem. Ebreji ļoti mīl bērnus un velta tiem lielu uzmanību – viņi uzskata, ka bērns vienmēr ir labs, tikai kādreiz var rīkoties neapdomīgi. Tomēr uz āru vienmēr tiks parādīts tikai labākais. Audzināšana notiek mīlestībā, bet skaidrām un stingrām prasībām. Mantu saplēšana vai sabojāšana ir nieks, bet nekad nedrīkst necienīgi izturēties pret tuviniekiem. Arī paši vecāki ļoti kontrolē savu uzvedību, jo uzskata, ka jebkas, pat vismazākais sīkums var ietekmēt bērnu, bet bērnam vecāki ir kā paraugs.

Ebrejiem ir tradīcija, ka 8. dienā notiek apgraizīšana, mūsdienās tā vairāk notiek puišiem, retāk meitenēm. 13 gados bērni ienāk kopienā kā pieaugušie. Papildus personvārdam ikvienam bērnam tiek dots arī īpašs jūdu vārds.

Kristietībā – bērna sodīšana dažādi interpretēta

Bībelē ir rakstīts, ka bērns ir vecākiem Dieva dāvana un svētība. Vecāku pienākums ir bērnu audzināšana, ko, pirmkārt, ietver reliģiskā audzināšana. Savukārt bērnu pienākums ir godāt un cienīt vecākus, paklausīt viņiem, tādējādi godājot arī Dievu. Bērnu audzināšana izpaužas, gan parādot mīlestību, gan samērīgi sodot par pārkāpumu.

Kā sodīt par pārkāpumu, kristiešu vidū ir pat pilnīgi pretēji uzskati. Ja atsaucas uz Veco Derību, tad pēriens kā soda bērns ir pieļaujams, jo Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet, kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca. /Sal.pam.13:24/ “… jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.” /Sal.pam.3:12/ Ir kristieši, kas uzskata, ka Vecās Derības uzskati krasi atšķiras no Jaunās Derības, kur Jēzus aicina uz mīlestību un iecietību, aizsargā bērnus no citu dusmām. Būtībā pastāv uzskats, ka, ja vecāki audzina bērnu sodot, tad viņi arī Dievu saredz kā bargu un sodošu, savukārt ja bērni tiek audzināti mīlestībā, tad arī viņi redz Dievu mīlošu un žēlsirdīgu. 

Protams, arī kristietībā svarīga ir vecāku priekšzīme saviem bērniem, tāpat svarīgi ir ne tikai kopīgi darbus darīt, bet arī atpūsties kopā. 

Islāmā nepieļauj incestu, bet bērnu un sievu drīkst sist

Korāns nav tikai reliģiski raksti, Korāns ir arī likumu krājums ar tiešiem norādījumiem par sabiedrības vadīšanu, ekonomiku, laulību un morāli.

Islāmā līdz ar Korānu vairs nepastāv uzskats, ka bērni ir tēva īpašums un vairs netiek pieļauta bērnu nonāvēšana nekādu iemeslu dēļ – ne dzimstības regulēšanai, ne meitas vietā vēlmei pēc dēla.  Bērna nonāvēšana tiek uzskatīta par ļoti smagu grēku, tāpat kā Korāns aizliedz incestu.

Korāns nosaka, ka bērniem jāciena vecākus, lai saņemtu mīlestību. Savukārt vecākiem ir jānodrošina laba izglītība bērniem. Sodot bērnu, no 10 gadiem bērnu drīkst iepļaukāt, ja viņš nolaidīgi izpilda Sunnītu lūgšanas. Būtībā bērnus ir atļauts sist, neradot miesas bojājumus. Tomēr, lai aizsargātu no fiziska vai morāla kaitējuma, bērnus var norāt. Tieši tāpat Korānā rakstīts, ka par nepaklausību vīrs drīkst sist arī savu sievu. 

Budismā svarīgāk par rīcību ir motīvs, ar kādu to dari 

Budismā izteikts ir uzskats, ka dzīve ir ciešanas. Jāņem vērā, ka šajā reliģijā ir pašsaprotams priekšstats, ka cilvēks vairākkārtēji pārdzimst. Piedzimšanas – nāves – jaunas piedzimšanas pamatā ir cilvēka domas, vārdi un darbi, tātad karma, jo ikvienai rīcībai ir savas likumsakarības. Budismā būtiskāk par rīcību ir motīvs, ar kādu tu darbu dari. Šajā reliģijā svarīgas ir zināšanas, jo ar nezināšanu sākas visas nelaimes. 

Budisms aplūko cilvēka dzīvi kā nepārtrauktu mentālu un fizisku procesu virkni, kas cilvēku ik mirkli pārveido. Zīdainis nav tas pats, kas pieaudzis cilvēks un arī pieaudzis cilvēks gadu gaitā mainās.

Budismā dzīvība sākas ar ieņemšanas brīdi, tāpēc abortu uzskata par likuma pārkāpumu, tomēr izsargāšanās no grūtniecības parasti tiek atzīta. Bērna piedzimšana ir liels prieks un arī viņa audzināšana ir prieks un tas jādara ar lielu apņēmību, savā ziņā vecāki pašuzupurējas, lai palīdzētu bērniem kļūt neatkarīgiem un sabiedrībai noderīgiem. Vecāku uzdevums ir dot labas pamācības, parādīt virzienu un spēt īstajā brīdī bērnu palaist vaļā. Līdz pieciem gadiem bērnu ļoti godā, ļaujot visu un ieinteresējot viņu uz ko citu, ja bērns dara ko nepieņemamu, vai arī ar izbijušos sejas izteiksim parādot, ka rīcība var apdraudēt bērnu. Tāds uzskats pastāv ar domu, ka bērni šajā vecumā ir ļoti zinātkāri, bet vēl nemāk izprast cēloņsakarības. Savukārt no pieciem līdz desmit gadiem bērns ir maksimāli jānodarbina, jāiesaista mājas darbos un jāsniedz zināšanas, jo bērns attīstās intelektuāli, kā arī bērnam veidojas izpratne, kāpēc, kas un kā notiek, ko veicina viņa uzvedība. Desmit līdz piecpadsmit gados pret bērnu iesaka izturēties kā pret līdzvērtīgu, atbalstīt viņa pastāvību, konsultēties dažādos jautājumos, veicinot bērna nobriešanu. Pēc tam bērnu var tikai cienīt un novērtēt savas audzināšanas sekas.  

Budisti uzskata, ka sūtru skaitīšana ļoti labvēlīgi ietekmē bērnu, tāpat viņi bērnu regulāri ved uz dievnamu, lai bērns varētu redzēt tādu cilvēku piemēru, kādi dodas uz dievnamu. Budismā pastāv svētīšanas rituāli bērnam nozīmīgos dzīves brīžos - pirmajā skolas dienā, eksāmenos, dzimšanas dienā. Arī šajā reliģijā uzskata, ka būtisks ir vecāku piemērs, kam jābūt ideālam, jo līdzās karmas ietekmei bērnu ietekmē arī vecāku trūkumi un tikumi. Nekādā gadījumā netiek atbalstīts miesassods, jo nedrīkst darīt pāri nekam dzīvam.