Reizēm nepieciešams atlaist roku no pulsa

Man jau liekas, ka dzīve mums pati  liek salikt visu pa vietām.  Savā aizņemtībā parasti aizmirstam pašas par sevi. Tur aiziet nevaru, bērniem ir pasākums, te nepaspēšu, jo jāizņem no mēģinājuma. Brīvdienās bērni mājās un daudz nepadarītu darbu. kad esmu bijusi pie draudzenēm jau neatceros.

Un tad vienā brīdī tu saproti , ka nemaz viss tik slikti nav, jo tad kad tu visu nekontrolē, bērni tāpat ir paēduši un nodarbināti, bet šo laiku beidzot tu vari izmantot sev, un tas ir pat ļoti labi, jo šī diena dod spēku un atspērienu nākošais nedēļai.

Bet sākas viss nedaudz pirms projekta, no janvāra sākuma. Es jau ilgāku laiku gribēju atrast kursus, kas būtu domāti tieši man, ne darbam, ne bērniem, bet tieši manām interesēm un vaļaspriekam.  Uzreiz pēc Jaunā gada paziņoju, ka trīs mēnešus sestdienās nebūšu , mācīšos un par par izbrīnu visi šo vēsti uztvēra pavisam mierīgi. Seju savilka tikai meitiņa, un jautāja, vai viņa nevar braukt man līdz un klusiņām sēdēt un zīmēt. Abas apsēdāmies, izrunājāmies un nolēmām, ka viņai tās būs ilgas stundas un tur būs garlaicīgi, tāpēc labāk, lai paliek mājā.

Ir pagājušas četras nedēļas un es sestdienas vienkārši nejūtu, atjēdzos piecos vakarā, kad laiks braukt mājā. Ar tādu baudījumu mācos un klausos pasniedzēju, ka aizmirstās viss, gan problēmas, gan nepatikšanas. Vakarā mājā atgriežos ar pacilātu garastāvokli.

Esmu ievērojusi, ka bērni tiek ar savām mantām galā paši un kopš es sestdienās neesmu, svētdienās paši ir lielāki palīgi mājas darbu apdarīšanā. Ir sajūta, ka viņi ir kļuvuši patstāvīgāki un nav nemaz tā, ka bez manis tagad viss apstāsies.