Raudāt kopā ar bērnu

Stundām ilga zīdaiņa raudāšana ir pamatīgs pārbaudījums nerviem. Domāju, man piekritīs ikviena mamma. Tu vai raujies ārā no ādas, lai izpatiktu tam mazajam rakarim, taču par atbildi pateicības vietā saņem jaunu kliedzienu gūzmu.

Pēdējās pāris nedēļas mums iet kā pa kalniem. Ir dienas, kad Ieviņa smaida kā saulīte, un tad ir tādas kā šī, kad viņa ir mazs velniņš. Kā saka mans draugs - iedot viņai dakšas, uzvilkt velniņa rāpulīti, un lai dzīvojas! Tas, protams, ar kārtīgu humora pieskaņu. Tad tik ļoti gribās meitiņu mierināt - cieši apskaut, sabučot, pasmaržot, (viņai ir tā brīnišķīgā pienīgā zīdaiņa smaržiņa) taču viņa raujās projām un kliedz. Kliedz cik spēka. Ielikta gultiņā kliedz, uz grīdas apveļas uz vēdera un kliedz, dīvānā kādu brītiņu padzīvojas, līdz atkal nekas nav labi. Ja nemitīgi ar viņu spēlējas, cilā, nēsā apkārt un kutina, ir forši. Bet tikai tad.

Nē, tāda nav katra diena. Taču tādu netrūkst. Vienu brīdi domājām, ka varbūt zobiņi nāk, taču nē. Tad nu sistemātiski pārbaudām un novēršam visus iespējamos cēloņus, līdz meitiņa uz īsu brītiņu aizmieg, lai jau pavisam drīz celtos un turpinātu iesākto dumpi.

Savā ziņā, pret šādu raudāšanu izstrādājas kas līdzīgs imunitātei. Es gan to labprātāk sauktu par nejūtību. Kaut kā vienā brīdī visas maņas notrulinās, līdz es to "trādi-rīdi" vairs nemaz neredzu un nedzirdu. Prāts pats sev iedod mirklīgu atvaļinājumu.

Tā nu es kādā brīdī "aizpeldu" savu problēmu virzienā, sākot sevi par kaut ko šaustīt, atceroties visu nepaveikto, nosodot sevi par egoismu un savtīgumu. Prātā ataust skaistas ainas no pagātnes un nesmukumi, par ko tās kļuvušas tagad. Atceros cilvēkus, kuriem nekādi nevaru atrast laiku, lietas, kurām nepietiek spēka un idejas, kurām trūkst drosmes. Uzmācas milzu grūtsirdība.

Un tad manā "ceļojumā" ielaužas mazuļa raudas. Es paņemu savu mazo meitiņu, piespiežu sev cieši klāt, ignorējot mēģinājumu izlocīties, un saprotu, ka gribu raudāt kopā ar viņu. Gribu raudāt tāpat kā viņa - skaļi, kliedzoši un no sirds. Gribu nelaist nevienu sev klāt, un raudāt pilnīgi bez iemesla, gluži kā viņa to dara.

Jo dzīve ir smaga. Pat tad, ja esi laimīgs, (kāda es esmu) vienmēr atradīsies kāds iemesls, lai skumtu, pārdzīvotu un...raudātu. Reizēm lielu lomu spēlē nogurums, sāpošs kakls, kāda cilvēka attieksme. Bet reizēm pietiek ar mazuļa raudām, lai pavērtu mazliet plašāk tās durtiņas uz savu dvēseli, ieskatītos un saredzētu tos šķietami niecīgos gružus, kas krāti mēnešiem ilgi un apslēpti kā no sevis, tā citiem.

Un arī tad, ja šķiet, ka asarām nav iemesla, patiesībā - ir gan. Asaras attīra, asaras dziedē un atbrīvo. Tās atjauno. 

Un tāpēc es nekautrējos šovakar raudāt. Sēdēju vannas istabā un raudāju, kamēr istabā kliedza mans mazais tirāniņš. Nezinu, par ko es raudāju. Par visu un neko. Taču tagad ir tik labi! Un arī Ieviņai ir labi - saldi čuč man blakus gultā, ik pa laikam miegā šķībi pasmaidot. :)