Ratiņu pastaigas patiesā vērtība

Ievas_mamma
Ievas_mamma 11. februāris 2018 15:03
450

Ir lietas, kuru patieso vērtību mēs apjaušam tad, kad tās jau ir zudušas. Man tā bija ar ratiņu pastaigām.

Gan sniegotās dienās, kad nācās apbraukt dažu labu sētnieku ar sniega lāpstu rokās. Gan pavasarī, kad savu mazo dārgumu te apsedzu, te atkal atsedzu, nesaprotot, kā ir vislabāk. Gan vasarā, kad uz “bortiņa” saceltās plikās kājeles sveica katru garāmgājēju. Gan arī rudenī, kad mana mazā meitiņa sāka mājupceļu mērot arī pati savām kājām. Neatkarīgi no visa, mēs devāmies pastaigās. Garās, vismaz divu, pat četru stundu ilgās ratu pastaigās.

20180211150022-77575.jpg

Tā labā iekšējā sajūta, ka bērniņš guļ svaigā gaisā, ir neatsverama. Man tas vienmēr licies svarīgi. Bet vēl svarīgāk bija atrast laiku sev, kad pabūt mierā, klusumā un ar sevi. Kad sakārtot domas, izplānot nākamo dienu, gremdēties atmiņās vai kalt nākotnes plānus. Ak, cik ļoti man patika braukāt cauri privātmāju rajoniem, nolūkojot mājas un pagalmus, lai izplānotu, kādu vēlos pati sev. Ziniet, cilvēku radošumam nav robežu! Uz vārtiņiem var redzēt tādus uzrakstus kā “nikns saimnieks”, un ir mājas, kurās zem vīteņaugiem pazudusi ne vien pati ēka, bet arī žogs ap to un viss šķūnītis.

20180211150045-57560.jpg

Protams, man kā sievietei svarīga ir arī vingrošana, un, esot mammai, ne vienmēr ir iespēja rast šādu laiku sev. Tad nu šīs pastaigas kļuva par manu trenežieru zāli. Staigāju daudz, visbiežāk ātri. Mēdzu noiet 7 – 12 km vienā dienā.

Vēl viens papildus “bonuss” bija iespēja brīvi un netraucēti komunicēt ar citiem cilvēkiem – pastaigāties ar citām mammām, ņemt līdzi pastaigās radus un draugus, izrunāties pa telefonu, ja tas nepieciešams. Jā, esot tālu prom no pilsētas centra, es mēdzu šad tad arī “ielīst” internetā – nozagt mazu brītiņu no savas atpūtas dabā, nevis no laika, ko mājās pavadu ar savu bērniņu.

20180211150111-73068.jpg

Ai, patiesībā šajās pastaigās ir vieni vienīgi plusi. Es jūtos no sirds pateicīga savai meitiņai par to, ka viņa gadu un trīs mēnešus ļāva man piepildīt šo iekšējo vajadzību, ka nogulēja ratos tik ilgu laiku, ka kājelēm vairs nebija vietas, un tās sāka karāties laukā. To redzot, es sapratu – ir laiks.

20180211150145-60527.jpg

Patiesībā īsto STOP pateica pati Ieva. Viņai ratos vairs nepatīk, visur vēlas doties tikai pati ar savām kājiņām, skaļi bļaujot:” Ti-ta,ti-ta, ti-ta!”, kas nozīmē “tip-tap”. Tagad grūti ir aizbraukt pat līdz veikalam, kur nu vēl līdz mežam, kur neesmu bijusi vismaz mēnesi. Par to gan mazlietiņ sāp sirds.

20180211150205-78173.jpg

Pietrūkst arī iespējas baudīt dabu, jo Ieva nemitīgi cenšas iekrist kādā peļķē, iesēsties dubļos, uzrāpties kādā bīstamā vai slīdošā vietā, paskriet zem visām mašīnām un apēst katru mēsliņu, ko atrod uz zemes. Nu vismaz ir sapratusi, ka izsmēķi ir “fui”. Taču doties pareizajā virzienā mums vēl ar vien neizdodas. Nemitīgi ir jāskrien viņai pakaļ, jāceļ, jāķer, jāmāca. Tas viss ir normāli, taču gribētos kādu reizi spēt aizvērt acis, dziļi nāsīs ievilkt svaigo gaisu un klausīties vējā. Vērot, cik skaisti sasaluši koka zari. Pasēdēt uz soliņa saulainā dienā.

20180211150231-97446.jpg

Nekas, drīz meitiņa ies bērnudārzā, un man savās brīvdienās būs iespēja doties uz mežu, lai fotografētu – tas man ļoti, ļoti patīk! Un vingrot esmu pasākusi mājās, “officiāli” atzīstot, ka mūsu pastaigām tiešām pienācis gals. Vienīgi citas mammas neesmu satikusi labu laiciņu.

20180211150302-36037.jpg

Bet šīs reizes, kad mēs divatā bez ratiem dodamies pasaulē, kļuvušas ļoti īpašas. Viņai viss liekas tik aizraujošs, visur gribās spēlēties, katru garāmgājēju pasveicināt un katru kaķīti uz ielas noglāstīt. Ja apbruņojas ar pacietību, šis bērna prieks kļūst ļoti lipīgs. Un mums abām izdodas aizvadīt brīnišķīgu laiku kopā. Pagaidām tā ir pusstunda, bet es ticu, ka jau pavisam drīz mēs varēsim pabūt laukā jau krietni vien ilgāk.

Turklāt, kopš Ieviņa guļ mājās, man ir papildus pāris stundas, ko veltīt darbiņiem vai hobijiem, kā rezultātā man vairs nav jāsūdzas, ka visam neatliek laika. Laiks pietiek, pat paliek pāri. 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ievas_mamma 12. februāris 2018 13:56 Blumen

Liels paldies!(L)

Blumen 12. februāris 2018 12:52

Super tev izdevies visu nofotografēt un izstāstīt,ļoti pozitīvi

Maaminja Diaana 11. februāris 2018 23:54 Ievas_mamma

Aizsūti Kristīnei e-pastu (pielikumā pievieno skaisto bildīti) un palūdz, lai pievieno kā titulbildīti - es vienmēr tā daru, kad kaut ko aizmirstu vai pamanu kļūdiņu :D ;)
Ehh, lasot rakstu, pilnīgi sailgojos pēc ratu pastaigām, bet arī tagad jau Raiens sācis pamazām doties garākos pārgājienos, domājams, ka tad, kad būs siltāks laiciņš, varēsim kārtīgi dzīvoties pa āru :)

Elionore 11. februāris 2018 23:10 Ievas_mamma

Burvīga bilde!! <3
Tikko pieliku rakstu - arī man nepievienoja titulbildi :D :(

Ievas_mamma 11. februāris 2018 22:53

O, beidzot izdevās! Šī ir titulbildīte. :)

Ievas_mamma 11. februāris 2018 22:51 Elionore

Diemžēl, bet par lapas darbību un opcijām gan jāpiekrīt. Bildīte bija ļoti, ļoti skaista un pašas uzņemta, bet pat komentāros neļauj pievienot. :(

Elionore 11. februāris 2018 22:15

Patika lasīt pārdomas par ratu pastaigām un nedaudz apskaust par pastaigu garumu - mums garākas pastaigas par pusotru stundu nekad nav bijis... (nu, ja neskaita vasaru, kad varējām uzkavēties parkos meitas nomoda laikā). Bērns nekad ilgi ratos negulēja, bija periodi, kad vispār tur atteicās gulēt.. Bet jā, šis, manuprāt, ir vislabākais fitness jaunajām māmiņām :)
Piesienoties problēmai ar titulbildi - šis ir tas, kas mani kaitina MK portālā - vajadzētu mainīties ne tikai raidījumam, bet arī šim. Rakstot blogus, man nepatīk, ka nav iespējas rediģēt/labot/dzēst savus ierakstus. Tas tomēr ir mans raksts un gadās, k kaut ko aizmirstu, pamanu kļūdu.. Turklāt, īsti nezinu, kāpēc, bet MK portāls, salīdzinot ar citām vietnēm, ko lietoju, ir diezgan "bremzīgs". :/

Ievas_mamma 11. februāris 2018 16:47

Titulbildīte kaut kur pazuda, otru rakstiņu ar bildīti diemžēl izdzēsa :(