Randiņš ar Viesturu. Ziema.

[BEZsaistē]

 Facebook

 Instagram

---

Šodien nebij tā plānots. Domāju, ka dosimies visi kopā pastaigā, bet kā jau vienmēr, notiek citādāk.

Bij kašķītis mājās, ar bērniem no paša rīta, ar vīru pēcpusdienā. Uzsita man dusmu (jūs jau saprotiet, grūtniecēm -īpaši uz beigu galu, var hormoni uzdot, ar ne pa jokam ballīti smadzenēs) tā nu izliku visu savu mieli rāpojot un sūcot grīdas. Tad piekārtojot šo to. Labs slikto domu un dusmu savaldīšanas treniņš, kā arī cerība, ka lielā rosīšanās paraus slūžas vaļā, lai varam drīzāk auklēt bēbi uz rokām.

Pēcāk jau gatavoju bērnus āra pastaigai, kad manu domu virpuli aptur skats uz vecāko dēlu. Acis garas. Niķis pamatīgs. Ne zeķes grib vilkt, ne ārā iet, ne sadarboties kopumā. Piere. Karsts. Uzkāpjam istabā un termometrs uzsilst līdz 37 ar kapeikām.

Ok. Paliek gultā gulēt, tētis par aukli pie sāniem. Dzirdu lejā balstiņa “bet mammi, tu nāc?”. Viesturs! Labi. Nu ko, ejam ar.

Domāju, ko lai ar Viesturu divatā ārā sadara, jo ar diviem jau tā vienkāršība, ka bieži vien paši viens otru izklaidē spēlējoties kopā vai noskatoties viens no otra interesantas nodarbes.

Labi, ka garāžā uzradušies ziemas pričendāļi ( beidzot, jo kā jau īsteni sliņķi tos no pažobeles novelk lejā, kad ziema jau pusē un uzceļ atpakaļ tik kaut kad ap Jāņiem).

Esi sveika ziema. Ņemam slēpes un spraužam kājās. Ne ne, es noteikti ne. Pietiek kritienu šīs grūtniecības laikā. Bet Viesturs. Lai tik slēpo.

Kamēr lēni kustam uz priekšu, tiek uzdoti un pārrunāti daudzi jautājumi.

– “Man kājas slīd!-

– “Jā, jo slēpēm tā jāslīd. Liec kājas blakus un šļūc uz priekšu! Necel, bet slidini!”-

–“Man labi sanāk? Es būšu pirmais!”-

-“Ļoti labi!”-

-“Mammu, a tas kociņš ir pazaudējis lapas?”-

-“Ziemā daudzi koki ir bez lapām!”-

-“A tās puķes ir vecas. Viņām palika auksti!”-(norāda uz pļavu kur sažuvuši pelašķi starp sniega kupenām spraucas ārā)

-“Jā, puķīte nokalta! Ziemā zāle un puķes pļavā paliek sausas un brūnas!”-

–“Es neplūkšu Tev to puķi, viņa nav smuka!”-

(man kluss smīns)

Utt.

Un ejam, un runājam un nebeidzu brīnīties, cik interesanti mums abiem. Aizejam/aizslēpojam līdz kaimiņu mājām, griežamies mājup. Pievienojas kaimiņu meitene ar sunīti. Viesturam dikti patīk mazais suņuks. Katru reizi sasveicināmies un pabužinām vēderu. Aprunājamies. Meitene atvadās, turpinām slēpošanu. Kājas nedaudz vēl ķeras, bet izdodas jau braši. Ir pāris kritieni, bet vairāk smieklu nekā bēdas. Beidzam slēpošanu, bet īsti vēl iekšā doties negribās.

Ragavas!!! Nolemjam vēl riņķi līdz Daugavmalai izmest. Aizejam, bet Viesturs viens pirmo reizi nemaz tā negrib lejup laisties. It kā jau dulli priekš grūtnieces, bet nospriežu, ka nebūs nekas traks ja lielo punci ragavās izvizināšu. Sēžos, Viesturu priekšā un laižamies visi lejup . Un tavu prieku. Sniegs tik labi slīd un ir lieli prieki, ka var tā laisties no kalniņa. Man iekšā viens apstiprinoši spārdās, Viesturs vareni smej.

Galu galā izvizināmies un dodamies mājup. Acis mazam vīriņam spīd un ir tik priecīgs. Un reāli novērtēju to skaisto pastaigu kopā. Ne tikai dienai cita krāsa, bet tas, ka ar Viesturu varējām būt divatā.

Ar Albertu man šādi sanāk teju katru dienu, kad dodamies mājup no bērnu dārza (Alberts pagaidām iet tikai līdz pusdienām) vai rehabilitācijas, tad nu šādas pastaigas mums bieži. Bet ar Viesturu divatā būts salīdzinoši retāk.

Un ziniet, ja no rīta mums abiem bija kašķi un teju ik pardesmit minūtes bija mans dusmīgais “Viesturs atkal neklausa!”, tad vakarā mans mīlītis visu laiku bija eņģelītis un tik jauki visu darīja. Matus nogriezām bez bažām, nebija ne jālūdzas mazgāties iet, ne gulēt, visu ar prieku un tādu saldu tekstiņu “Es esmu paklausīgs!” Vēl saldāku mērcīti pašā vakarā jau gultā esot “Es mammu mīlu!”.

Pierādījums, ka mūsu laiks divatā – viens pret viens – nedalītā uzmanībā, tik daudz dod. Tik ļoti priecē kā mazo sirsniņu tā arī mani.

Tā nu padalījos ar šīs dienas priekiem. Vairāk šādu brīžu rast.

—

R